Par putniem

Nr. 1
Kopš seniem laikiem dabas līdzekļi tikuši izmantoti bērnu audzināšanā. To vidū īpašo vietu ieņēma putni – cilvēka pavadoņi kopš aizvēstures. Putnu attēli sastopami neolīta alās. Lieliski putnu zīmējumi uzieti Tripoles kultūras keramikas apgleznojumu ornamentos Ukrainas un Moldovas teritorijā. Arheologi uzskata, ka putni simbolizēja ģimenes pavardu un auglību. Putnu godāšana ienāca tautas apziņā tik dziļi, ka tos upurēja dieviem. Bizantijas imperators Konstantīns VII rakstīja, ka rusi likuši uz upuraltāra pie ozola dzīvu putnu un zīlējuši, nodurt to vai palaist brīvībā. Zem ūdens dzīvus gaiļus bāza Svjatoslava Igoreviča kareivji, tā mēģinot noskaidrot kaujas rezultātu.
Etnogrāfiskā materiāla senais slānis parāda, ka visu bērnu svētku prieks bija saistīts ar putniem. Pavasara sagaidīšanas svētku laikā pusaudži meta gaisā maizes un māla putniņus. Cik augstu tie uzspurdza, tik augstu jāstiepjas labībai.
Бабишин, С. Д., Митюров Б. Н. Антология педагогической мысли Древней Руси и Русского государства, XIV–XVII вв. М.: Педагогика, 1985


Nr. 2
Bija man paziņa, vidējais statistiskais cilvēks, vārdā Kapitonovs Vitja, Ļeņingradas Oktobra rajona 260. skolas 6. b klases skolēns. Tad lūk, reiz, pastaigājoties pa mūsu Audēju ielu (tas ir vecajā Pēterburgas Kolomnā) ar bruģakmeni rokā, viņš ar vārgo pusaudža roku veltīja nāvējošu sitienu pa deniņiem strādniekam V. Trofimovam. Strādnieks nomira notikuma vietā. Vitja, pametis notikuma vietu, sākumā atnāca pie manis, un mēs kopā ar jauno noziedznieku apspriedām manu marku kolekciju, bet tad viņš pilnīgi mierīgi devās uz Troickas tirgu, kur nopirka divas glāzes saulespuķu sēklu, un, pa ceļam izdāļājis tās baložiem un paziņām, pievakarē atgriezās mājās. Neviens, protams, nezināja par viņa paveikto noziegumu, bet, pat ja mēs nojaustu, tad mūsu darbības nebūtu pārāk lielā pretrunā ar kriminālo likumdošanu, un tomēr vēlos sacīt: Vitjka bija ļoti labs puisis, un, ja viņš tomēr nosita to muļķi Trofimovu, tad tas muļķis Trofimovs gan jau to bija pelnījis. To apgalvoju jums es – Kapitonova labākais draugs.
Етоев, Александр. Душегубство и живодерство в детской литературе. СПб.: Красный матрос, 2001


Nr. 3
Stāstā “Trīs gadi” (1894) izskaidrošanās laikā ar sievu Laptevs “nolaidās viņas priekšā uz tepiķa .., pēkšņi noskūpstīja viņas kāju un kaislīgi apskāva”. Turklāt “kāju, kuru viņš noskūpstīja, viņa parāva zem sevis kā putns”, bet “no rīta abi jutās samulsuši un nezināja, par ko runāt, un viņam pat likās, ka viņa nedroši balstās uz kājas, kuru viņš bija noskūpstījis”.
Золотоносов, М. Н. Другой Чехов. По ту сторону принципа женофобии. М.: Ладомир, 2007


Nr. 4
Lai tur vai kā, kad Maiks iegāja pagalma teritorijā, uz divām zosīm un to trijiem zoslēniem tas iedarbojās kā sarkanā lupata uz bulli. Tās pieskrēja Maikam klāt, šņācos un staipot kaklus. Mēģinādams bēgt, viņš paklupa, pakrita un salauza divus pirkstus un apakšdelmu.
Kad Maiks pēc zosu uzbrukuma saņēma rēķinus no daktera, kā vienīgo iespējamo risinājumu viņš saskatīja to nosūtīt savas vecmāmiņas apdrošināšanas kompānijai. Kompānijā paziņoja: “Diemžēl jūs zinājāt, ka zosis ir agresīvas, bet tomēr riskējāt, nolemdams ieiet pagalmā.”
Maikam atlika pēdējā izeja, un viņš to izmantoja, iesniedzot tiesā 30 000 dolāru prasību pret vecmāmiņu. Nellijai viņš sacīja: “Nekādu sentimentu, man pienākas kompensācija.” Beigu beigās viņš tomēr prasību anulēja, bet vecmamma zosis atdeva paziņām.
Хобби. К. Р. Самые бестолковые тяжбы в мире. М.: Городец, 2004


Nr. 5
Pīles gaita, proti, gāzelīga gaita, nozīmē labestību un atsevišķos gadījumos dumjību. Ja gaita ir lepna, augstprātīga, kādu dēvē par gulbja gaitu, vai sieviete, kā saka, “peld kā pāvs”, tad tādai sievietei ir miermīlīgs raksturs, taču lepns un varu pār vīru mīlošs. Sieviešu paradumi mēdz būt dažādi – slikti un labi. Dažai patīk arī ar draudzeni iemalkot vīniņu un paklačoties par kaimiņiem, tomēr dažai patīk arī labu darīt, reizēm, piemēram, iedot naudu ubagiem.
Муфий, Балтазар. Руководство к выбору жен. М.: Типография Т-ва И. Д. Сытина, 1916


Nr. 6
Par to, ka Ieva sakārdināja Ādamu, Dievs to nolādēja un izdarīja tā, lai viņa uz zemes bērnus dzemdētu mokās, bet pēc nāves dētu tik olu, cik tajā dienā nomirst cilvēku. Un tā mūžīgi mūžos. Un Dievs ņem tās olas, sadala uz pusēm un met zemē. No vienas pusītes piedzimst puisītis, no otras – meitenīte. Un pēc tam tie paaugas un apprecas. Taču reizēm gadās arī tā, ka viena olas pusīte iekrīt jūrā, bet otra nokrīt uz zemes vai arī vienu pusīti apēd kāds zvērs. Tad cilvēks, kas piedzimis no otras olas pusītes, kura palikusi vesela, ir bez pāra.
Иванова-Казас, О. М. Птицы в мифо-логии, фольклоре и искусстве. СПб.: Нестор-История, 2006


Nr. 7
Lija – baltais vanadziņš ar melniem spārnu galiem. Peles ķer, vistu neaiztiks, jo ir pārāk mazs. Viss aug, zaļo, putni dzied kā traki, bet mums ir nepatikšanas – viena kaķa nekur nav jau nedēļu, jādomā, pazudis. Tā notiek vienmēr, pats labākais, nav nekāds paklīdenis, taču, skat, pazudis.
П. Н. Мамонов. Птица Зу. М.: Филиал ФГУП “Военное издательство”, 2005