Atvērts nekam

Lai cik aptuvena ir mana izpratne par jēdzienu “interesants cilvēks” – un neaptuvenība tajā ir tikai Pjatigorska “metafiziskā individuālista” nozīmē –, mana pieredze liecina, ka interesanti cilvēki pazīst interesantus cilvēkus. Ķēdīti, kas mani noveda pie Andreja Anatoļjeviča Arhipova, varētu sākt Maskavā no mūziķa Ļoņas Fjodorova, kurš saveda ar dzejnieku Anrī Volohonski Vācijas dienvidos, pie kura es satiku viņa māsu tulkotāju Larisu Volohonsku-Pevīru, kas mani jau Parīzē aizsūtīja pie garīdznieka Mihaila Mejersona Ņujorkā, kura sieva filoloģe Olga Mejersone, kas pasniedz Džordžtaunas Universitātē Vašingtonā, savukārt ieteica Larisai Volohonskai, ka es varētu satikties ar Andreju Arhipovu, ta ne filologu, ta ne filozofu, ta ne spāņu mistiķu pētnieku, kura vienīgā un man nepieejamā grāmata veltīta krievu valodas hebraiskajiem patapinājumiem no 10. līdz 16. gadsimtam un kurš esot enciklopēdiski (paš)izglītots un turklāt mēdz saukt sevi par “nekuru” (никто). Pirms mūsu tikšanās es zināju tikai tik daudz, ka Arhipovs pagājušā gadsimta 80. gados bijis krievu valodas institūta līdzstrādnieks Maskavā, bet vēlāk gadus septiņus pasniedzis Stanforda Universitātē – visticamāk, krievu filoloģiju –, kur nav ieguvis pastāvīga profesora vietu; pēc tam darbojies vēl vairākās ASV universitātēs, līdz pametis akadēmisko vidi, privāti vada filozofisku semināru pieaugušajiem krievu valodas interesentiem Sanfrancisko apkārtnē un dzīvo “sokratodiogeniskā” garā, lai ko tas nozīmētu. Turpat netālu izdomātajos interneta meklētājos Arhipovam kaut kā izdevies neatstāt gandrīz nekādas pēdas. Mūsu pirmā telefonsaruna 2016. gada pavasarī manī uzjundīja prieku, kurš sarunas laikā viņa dārzā nostiprinājās ar pārliecību, ka sarunājos ar retu un dārgu cilvēku. Man tā ir viena no neaizmirstamākajām sarunām.

Arnis Rītups

Andrejs Arhipovs: Es gandrīz vienmēr esmu tāds depresants, tāpēc…
Rīgas Laiks: Un kas jūs nomāc?
Arhipovs: Nolūkotā nepiepildāmība. Tas nepiepildās par 100 procentiem. (Smejas.)
RL: Bet kurš šos nolūkus izdomājis? Vai dzīvē vispār kaut ko var nolūkot?
Arhipovs: Nu, naivi runājot, jā. Cilvēks, protams, kaut ko plāno, sapņo, iedomājas par sevi un tādējādi nolūko.
RL: Vai tad viņš to dara pats?
Arhipovs: Viņš to dara pats. Vai arī viņa vietā to dara vecāki. Galvenokārt vecāki. Mēs, piemēram, ļoti vēlētos redzēt, ka mūsu bērni strādā, nevis ka viņi... Bet nē – viņi neļaujas, kategoriski neļaujas.
RL: Viņiem, iespējams, ir pašiem savi nolūki.
Arhipovs: Nē, viņiem nav nekā tāda, ko viņi būtu nolūkojuši. Viņi ir nolūkojuši kaut ko ļoti izdomātu. Piemēram, rakstīt dīdžeju mūziku. Turklāt viņi prasa padomu man. (Smejas.) Es neesmu, protams, mūziķis, lai gan mūzika veido lielu manas dzīves daļu.
RL: Bet no kurienes šī nesakritība – nodomātajam ar paveikto? No tā, ka nolūki pārāk lieli?
Arhipovs: Droši vien. Bet mazu nolūku, vispārīgi sakot, nemaz nav, tā es domāju. Manā gadījumā jebkurš nolūks pārspēj izpildījumu. Tāpēc, ka tas vienmēr ir liels. Es nezinu, ko nozīmē mazs nolūks. Teiksim, mums baznīcā bija brīnišķīgi garīdznieki. Un vienā jaukā brīdī, kad mūsu priesteris bija izbraucis, es nokļuvu viespriestera ķetnās, kurš pie mums kalpoja divas vai trīs nedēļas. Un es viņam teicu, ka ir grēki, bet ir arī kaut kādas ciešanas un netīrumi. Un ka es grēkus nesūdzu, jo neko tādu neesmu izdarījis. Bet viņš sacīja: “Nē, pardon, tas tā nav. Bet vai tu, piemēram, lūdzies?” Es teicu: “Protams, ka lūdzos.” – “Bet kā tu lūdzies?” – “Tā un tā.” – “Bet vai lūgšanu grāmatu lasi?” – “Nē.” – “Tu dari pilnīgi nepareizi. Ir programma – lūk, dators strādā pēc programmas. Mūsu programma ir lūgšanu grāmata. Dari tā.” Es sapratu, ja jau tā saka, tad tā arī jādara. Un sāku darīt tieši tā. Lūk, šī lūgšanu grāmata – tā ir nolūkotās lietas piemērs. Tas ir pagalam šausminošs, smags un bezjēdzīgs darbs. Un kopš tā laika es to veicu. Proti, es no tā pēc iespējas izvairos.
RL: Tātad jūs tomēr esat paklausīgs?
Arhipovs: Jā, esmu paklausīgs. Man ir paklausības zona. Visā citā es neesmu paklausīgs, jo atrodos ārpus paklausības zonas. Piemēram, patlaban es esmu paklausīgs jūsu stingrajai gribai. (Smejas.)
RL: Vai tad visā citā jūs esat nepaklausīgs? Un vai tur vispār ir kāds, kuru klausīt?
Arhipovs: Saprotiet, mēs taču paklausām nevis tam, kurš pavēl, bet paši sev. Proti, tiem, kuri klausa. Objektīvi tur nekā tāda nav. Ja vēlaties, es arī lūgšanu grāmatai neklausu, es klausu pats sev, tam, kurš piekritis to darīt. Tā nav tik daudz paklausība kā piekrišana. Tur nav itin nekā tāda, kas būtu pats par sevi. Es kādu iemīlēju, kādu sāku cienīt un sāku tam klausīt un tam kalpot. Tie ir nosacīti apzīmējumi.
RL: Bet kā izveidojas tas, kurš piekrīt? Viņa taču sākumā nav.
Arhipovs: Kā uz to skatās. Varbūt arī ir. (Klusē.) Nezinu, nezinu.
RL: Kā jūs izprotat šo sevis izveidošanos? Jūs taču to neuzskatāt par kaut ko dotu?
Arhipovs: Tā vispār ir cilvēka pieaugšanas problēma. Dotais vienmēr ir dotais – gan zīdainim, gan pieaugušam. Taču tas kaut kā izveidojas, nav tā, ka tas būtu jau ar pašu pirmo sekundi. Kaut vai tas pats Oidipa komplekss. Vai arī, nezinu... līdzīgi kā izveidojas ģenitālā seksualitāte. Cilvēks jau gluži pieaudzis, viņam, tā teikt, jau pienācis barmicvaslaiks, taču tā viņam tik tikko sākusi veidoties. Par to ir dažādas teorijas – ir Lakāna teorija, ir Heidegera teorija. Bet kā tas ir ar mani – es nudien nezinu. Tas ir nopietns jautājums, par to jāpadomā.
RL: Visas iespējamās teorijas galu galā tik un tā izrādās ne par to.
Arhipovs: Droši vien. Proti, tās ir par to, bet tās uzreiz nonāk teorijas plauktiņā. No turienes vējo pēc kaut kā neradniecīga.
RL: Es pakāpšos soli atpakaļ. Ar kā palīdzību var piekļūt jautājuma būtībai, arī jautājuma par sevi pašu būtībai? Dažādas teorijas orientē noteiktā telpā, bet kaut kāds ceļš tik un tā jānoiet pašam. Tur teorijas vairs nepalīdz.
Arhipovs: Protams.
RL: Ko jūs darāt, lai nokļūtu līdz kāda jautājuma būtībai?
Arhipovs: Es neko nedaru. Tā ir nojausma. Tu piepeši saproti, atrodi, tu to uzej. Piepeši sastopies ar to, ka tas jāapdomā.
RL: Bet ir taču sajūta, ka tas vienalga nav tas?
Arhipovs: Tā jau ir cita lieta. Tas jau ir, tā teikt, tavas kritikas jautājums. Tu saproti, ka tas nav tas. Tāpēc vajag nojausmu. Tu to neizproti, bet kaut kas tev jau ir rokā. Bet tālāk, ja to pārdomā, reizēm uzrodas vēl viena nojausma, tā teikt, jau filozofiskāka, teorētiskāka, kad tu jau kaut ko apjēdz. Nākamais solis – tu ieraugi, ka arī tas nav pareizi, un tā tālāk. Līdz pat kādiem iluzoriem momentiem, kad jau esi gatavs radīt teoriju.
RL: Vai jūsu domāšanas vēsturē ir bijis gadījums, kad bijāt pārliecināts, ka esat nonācis līdz kaut kā būtībai?
Arhipovs: Jā, tikai es to nesauktu par domu. Es vispār neticu, ka teorija rodas kā teorija, ka teorija rodas no teorijas. Es neticu tam, kā mūs māca, ka domātājs rada konceptu. Drīzāk koncepts rada...
RL: Domātāju?
Arhipovs: Jā. Bet arī tas nav pareizi. Nav jau tā, ka koncepts kaut kur guļ un te pēkšņi uzrodas… Drīzāk viņam kaut kur tumsā uzduras.
RL: Un izveidojas koncepts, jēdziens un domātājs?
Arhipovs: Pilnīgi pareizi. Tajā brīdī izveidojas gan tas, gan viss cits. To var dēvēt par nojausmu. Filozofs, kurš izdomā konceptus, ir profesionālis. Tas ir ļoti slikti. Delēzs savus konceptus, bez šaubām, vienkārši uziet. Pēc tam viņš tos skaisti izklāsta, bet pilnīgi nešaubīgi ir brīdis, kad viņš tos uziet.
RL: Tumsā.
Arhipovs: Nu, tur var būt arī fiziska gaisma.
RL: Ja nav pārāk intīmi, vai jūs varētu padalīties ar līdzīgu piemēru? Kad jūs kaut ko negaidīti satikāt?
Arhipovs: Varu teikt, ka esmu saticis tekstus, parasti – īsiņus, kurus es, iespējams, netiku novērtējis. Tie ir ļoti skaisti. Piemēram, jūdaismā ir priekšstats, ka Tora sastāv no melnās uguns un baltās uguns. Tā uzrakstīta ar vienu uguni uz otras, tā viņa veidojas. Šajā pasaulē mēs lasām to, kas uzrakstīts ar melno uguni uz baltās, bet tajā pasaulē, nākamajā laikmetā, mēs lasīsim, lūk, šo balto, ko mēs šajā laikmetā uzskatām par nelasāmu. Man tas ir gandrīz vai ticības simbols. Saprotu, ka tas viss jau tūkstošiem reižu uzrakstīts citiem vārdiem citos tekstos, bet to sāku saprast tikai vēlāk. Proti, droši vien pastāv brīnišķīgi morālie likumi: vai tu pildi baušļus? Nu, tad atdod savu mantu nabagiem un seko man. Taču pildīt baušļus – tā arī ir melnā uguns uz baltās. Bet “atdāvini savu mantu un seko man” – tā ir baltā uguns. Tas arī viss. Es nekad to tā neuztvertu. Es to neuztvertu kā imperatīvu. Es nekad to nebūtu uztvēris kā šo nolūkoto. Bet tagad es to uztveru kā nolūkoto, un, tā kā ceru, ka no tās puses nāk zināma mīlestība, es šajā situācijā diez ko nemulstu. Nu labi, šodien neizdevās, rīt varbūt izdosies. Dzīvē neizdevās, nāvē izdosies. Kaut kā tā. Vai, piemēram, lasīt lūgšanas – noderīga lieta, bet pilnīgi bezjēdzīga, ja lasa kā melnu uz balta. Kaut kā vajag aiztikt līdz baltajam. Es nekad nebūtu iedomājies, ka vajag – kā rakstīts Ignācija Lojolas “Garīgajos vingrinājumos” – veselu stundu lasīt vienu vārdu no “Mūsu Tēvs debesīs”. Un tad var pāriet pie otra vārda. (Smejas.) Agrāk es to nebūtu uztvēris nopietni. Es to droši vien būtu uztvēris kā daudzi – vienkārši kā idiotismu: lūk, Lojola sēdēja savā alā Manrezā un to izdomāja. Tagad es saprotu, ka tas arī ir tas, kāpēc cilvēks lūdzas. Protams, tādā veidā izlasīt lūgšanu grāmatu nedēļas laikā nav iespējams. Nepietiks laika. Nemaz nerunājot par to, ka dažas sēklas iekrīt ērkšķos. Izaug ērkšķi, kaut kādi pienākumi – piemēram, aiziet uz bibliotēku vai uz tualeti. Tie vienkārši nomāc iesēto vārdu. Tā ir gandrīz neizpildāma lieta. Bet kas notiek tālāk? Ir vēl viens pavisam īss tekstiņš, pazīstams galvenokārt no Talmūda. Tas saucas “Četri iegāja paradīzē”. Viens bija Ben Azajs, otrs Ben Zoma, trešais bija Ahers, un ceturtais bija rabi Akiva, Talmūda meistars. Tātad, viņi četri iegāja paradīzē. Ben Azajs pavērās un nomira. Ben Zoma palūkojās un sajuka prātā. Ahers palūkojās un, kā tur teikts, “nocirta atvases”.