Pērlītes un atgriezumi

Nezināms autors. Meitenes portrets. 1904. vai 1907. gads. Mākslas vēstniecības 38. interneta izsole. 2019. gada 12.–19. marts.

“Aizbraukšu vēl līdz mc² apskatīt vienu gleznu. Nē, ne jau pirkt, man tikai gribētos redzēt, pirms to šovakar pārdos,” es teicu un parādīju Stellai meitenes portreta attēlu. “Izskatās,” viņa saka, “pēc personāža kādā izrādē.” – “Modeļu uzstādījumos jau ir kaut kas no dzīvajām bildēm.”

Par šo gaišmati tobrīd laiku pa laikam iedomājos jau otro nedēļu, brīnīdamās par sevi un atcerēdamās Džolionu tvīkstam pēc Irēnas: “Skaistums ir sātana kārdinājums katram, kas to saprot.” – “Varbūt vienkārši tev pienācis laiks arī pašai sākt,” ieminējās Jānis, kas šad tad uzdrīkstējās piedalīties un nosolīja pa atklātnītei arī man. Izsoles katalogā šis darbs bija “Sievietes portrets” ar sākumcenu 5 eiro. – “Nē,” es atrunājos, tomēr reizē baidījos – gan no tā, ka nolūkotais tēls paliktu neievērots, gan no tā, ka glezniņu nopirks. Draugiem nepaskaidroju, ka pie manis tā nonāktu nevis mākslas vēsturē, bet kādā stāstā, kaut arī tas būtu te atvērtām, te aizvērtām acīm likts kopā kā mozaīkspēle no tās pašas vēstures atgriezumiem, taču vēlāk droši vien atkal sajaukts un pamazām aizmirsts.

Viņa kļuva par Elzu Liliju, latviešu meiteni, kas mācās gleznot un kādu dienu – tas notiek ziemā – ir nosēdināta pozēt pārējiem jauniešiem. Skolotājs ir stāstījis par Botičelli, rādījis mākslas izdevniecības Velhagen & Klasing monogrāfiju un reprodukcijas. Elza Lilija ir piekritusi atpīt matus un sakārtot tos kā drapēriju, lai šis zeltainais ūdenskritums ar skolotāja kundzes pērlīšu virteni pārvērstu viņu mūsu bēniņu Simonetā Vespuči, 15. gadsimta daiļākajā florencietē. Atveidot to uz audekla ir iegansts ilgi, mulsi un tīksmi skatīties, uz brīdi novērst acis un atkal pētīt katru sīkāko sejas detaļu, lai skolnieciskais gleznojums izdotos pēc iespējas līdzīgs oriģinālam. Līdz tam tikai “strādādams es pazagšus uzmetu pa skatam viņas rokām, kas darbojās ar ogli”: te iedomātais zēns saplūda ar baušķenieku Jāni Kalniņu (Sarmu) līdzās lielpilsētas jaunkundzēm Blūma zīmēšanas skolā un šī mācību iestāde – ar Rozentāla studiju Strēlnieku ielas stūra tornī. Par Botičelli un Simonetu pirms nu jau 30 gadiem mums citā Rozentālskolā bija stāstījusi Baiba Magdalēna Eglīte, matu jūra izplūda uz spilvena ap māsīcas Zanes galvu, kad es viņu tolaik zīmēju, un gandrīz gadsimtu iepriekš mākslas skolas audzēkne Eva Margarēte Šveinfurte savējos Āgenskalnā žāvēja, gulēdama uz palodzes un gluži pamirdama, ar acs kaktiņu pamanot, ka garām paiet jaunais un ļoti simpātiskais portretu glezniecības skolotājs Frīdrihs Morics. Tik daudz dažādas krāsas, formas un izcelsmes fragmentu!

Kad mazo audeklu turēju rokās, atklājās, ka otrā pusē sen uzšņāptais gadskaitlis varbūt ir nevis izsoles rīkotāju izlasītais 1907, bet 1904. Kaleidoskops svārstīgi pagriezās uz Rīgu, kurā vēl nav atvērts Pilsētas mākslas muzejs un Rozentāls vēl nav ierīkojis privātstudiju. Taču aizritējušais laiks tēlam, šķiet, bija piešķīris jaunu mirdzumu: kopā ar uzgleznoto galvas rotu sejā un citviet pērļojās krāsas nobirumi, un meitenei īpatnēji piestāvēja krāsas slāņa plaisājums, šīs rētiņas, krunciņas un bedrītes. Līdz manai promiešanai mijkrēslī neviens viņas rokas pretendents vēl nebija pieteicies. Pusnaktī saskrēja ziņas: “Tās bildes cena aizgāja līdz 390.” – “Tik jaudīga izsoles galotne bija!” – “Jūs gribējāt zināt gleznas tālāko ceļu. Es to tikko nopirku.” Ieguvējs lietišķi piebilda, ka “varam runāt par atribūciju” – autorības noskaidrošanu. Taču es sapratu, ka vairīšos no šī profesionālā uzdevuma. Izdomātajai Elzai Lilijai vajadzēja lomu un tērpu no atgriezumiem.