Šī nedēļa sākās ar Satversmes tiesas spriedumu lietā par pāreju uz mācībām vidusskolā tikai latviešu valodā. Ja nu kāds šo faktu palaidis garām, atgādināšu: tiesa nosprieda, ka partijas Saskaņa apstrīdētās normas atbilst Satversmei (konkrēti 114. pantam un 91. panta otrajam teikumam). Saskaņas deputāts Boriss Cilevičs, komentējot šo spriedumu, pauda nožēlu, ka “Satversmes tiesa ir solidarizējusies ar valdošo politisko eliti un ir uzņēmusies daļu atbildības par politizētu un nepamatotu reformu”. Citiem vārdiem, Satversmes tiesa šajā gadījumā aizstāvējusi nevis taisnīgumu, bet pastāvošās varas intereses. Nu ko, nav nekā jauna zem saules. No 2500 gadus senas pagātnes Cileviča sāpei atsaucas Trasimahs, Sokrata sarunbiedrs Platona “Valstī”, tikai viņa spriedums ir bezkaislīgi konstatējošs, bez nožēlas: “Visās pilsētās par taisnīgu atzīst pastāvošai valdībai izdevīgo .., un tam, kas pareizi spriež, jāsecina, ka taisnīgais ir viss tas, kas izdevīgs stiprākajam.” No vēl senākas pagātnes šādai lietu izpratnei pievienojas pats Visaugstais, arī bez nožēlas, tēvišķi nobārdams savu kalpu Ījabu par viņa izmisīgajiem saucieniem pēc taisnības: “Vai tu tiešām gribi iznīcināt Manu tiesu, Mani nolikt par netaisnu, lai pats rādītos taisns? Vai tev ir tāds elkonis kā Dievam, vai tev ir spēja likt dārdēt pērkonam, kā Viņš to dara?”

Sokrats dialogā ar Trasimahu nonāk pie pavisam citas taisnīguma izpratnes, un arī Visaugstais citur Vecajā Derībā (nemaz nerunājot par Jauno) pauž pavisam citādu “viedokli”, ar to tikai apliecinot, ka taisnīguma jēdziens nebūt nav kaut kas pats par sevi saprotams. Taisnīguma izpratnes saknēm Atēnu un Jeruzalemes–Romas tradīcijā aizraujošā un plašu laukumu noklājošā sarunā ar Arni Rītupu šajā RL numurā pieskaras tiesībzinātnieks Džozefs Vailers. Neraugoties uz visām atšķirībām, abās tradīcijās ir kas kopīgs, proti – taisnīguma jēdziena ciešā sasaiste ar tiesu. “Ja nav tiesas, tad nav taisnīguma,” konstatē profesors Vailers. Lai ko mēs domātu par tiesas spriedumu Sokrata un Jēzus prāvās, galvenais ir tas, ka tiesa vispār notika – turklāt kā vienā, tā otrā gadījumā tā notika atbilstoši likumam un tiesnešu izpratnei par likumu.

Atšķirot Konstantīna Karuļa vārdnīcu, uzzinu, ka latviešu tiesiskuma izpratne šajā ziņā varbūt ir pat vēl skaidrāk noteikta nekā citām tautām, par ko liecina vārdu “taisns” un “tiesa” kopīgā cilme (no pamatverba teist > tiest). Savā veidā par to liecina arī izteiciens “pēc tiesas un taisnības”. Cik lielā mērā Latvijas tiesu varas publiskais tēls atbilst cilvēku izpratnei par taisnīgumu, jau ir cits jautājums. Mūsu literatūras klasiķi (Veidenbaums, Apsīšu Jēkabs, brāļi Kaudzītes u.c.) katrā ziņā nav pārāk augstās domās par tiesnešu taisnīgumu, un pēdējos 150 gados šajā ziņā, šķiet, nekas daudz nav mainījies. Vai tam būtu kāds sakars ar latviešu mentalitāti? Diriģents Andris Poga sarunā ar Jāni Petraškeviču, ko arī publicējam šajā numurā, orķestri apraksta kā mikrosabiedrību un atklāj, ka katrai šādai muzikālai mikrosabiedrībai piemīt sava mentalitāte. Šo mentalitāti nosaka tādas lietas kā orķestra mākslinieciskā perspektīva, kopīgā pieredze, intelektuālā programma un – jā! – arī repertuārs. Ja šāda sakarība pastāv mikrosabiedrībā, kāpēc lai tā nepastāvētu arī makrosabiedrībā? Varbūt vaina ir nevis tiesās un tiesnešos, bet mūsu makroorķestra repertuārā? Šeit gan labāk likt punktu, jo no šāda secinājuma līdz Platona totalitārajai valstij ir tikai viens solis.