Mīlot Maiklu

Vakar es sēdēju kafejnīcā, un, kamēr gaidīju ēdienu, radio atskaņoja Maikla Džeksona “Beat It”. Šo dziesmu, tāpat kā citus lielos Džeksona singlus, es droši vien pirmajā reizē nevis tikai dzirdēju, bet arī redzēju. Tas varēja būt 80. gadu vidū Artemija Troicka un Jāņa Šipkēvica vadītajā televīzijas raidījumā “Videoritmi”. Atceros, piemēram, ka Džeksona “Billie Jean” videoklips raidījuma topā noturējās daudzas nedēļas. Nevis vienkārši topā – bet pirmajā vietā ar milzīgu atrāvienu no visa pārējā, ko tolaik rādīja. Džeksonā viss šķita labāks – dziesma, balss, kustības, stils, īpašie specefekti. Tādi kanāli kā MTV tolaik vēl nebija pieejami, un videoklipus dēvēja par dziesmu reklāmām. Tas bija vēl Padomju Savienībā – īsajā saulainajā laikā starp spiedīgo padomju bērnību un Latvijas pēkšņās neatkarības radīto apjukumu, kas manai paaudzei iestājās vienlaikus ar pubertāti.

Es mācījos Rīgas centra vidusskolā, kuru tolaik uzskatīja par priekšzīmīgu. Priekšzīmīgām attiecīgās sistēmas iestādēm vienmēr bijis raksturīgs kaut kāds iekšējs disidentisms. Daļa no manas skolas apolitiskā disidentisma, šķiet, bija pašvakcinēšanās pret Rietumu populāro izklaidi un masu parādībām kā tādām, pirms vēl vispār kļuva iedomājama savienošanās ar kapitālistisko tirgus ekonomiku. Mēs klausījāmies britu pankroku, Dzeltenos pastniekus un Loriju Andersoni. Nesen izlasīju kāda veca Austrumeiropas intelektuāļa sūdzēšanos par to, ka neatkarības tēviem brīvība nozīmējusi atvērtus arhīvus, kultūras pieminekļu atjaunošanu un ieniršanu milzīgajā civilizāciju mantojumā viņpus priekškara, savukārt tautas masām – Pepsi skārdenes, botas ar atstarotājiem un Maiklu Džeksonu, kurš nespēja nodziedāt nevienu dziesmu, vismaz piecreiz neapgrābstot savu kājstarpi. Jā, tieši tā.

Atmaigusi pret populāro mūziku esmu tikai pēdējos gados, kopš man ir bērni, kas klausās pirktāko deju melodiju radio. Labākajās popmūzikas dziesmās tiek veiksmīgi izspēlēts, iespējams, neapzināts paradokss: dziesmas ritms paredzēts priecīgai dejošanai, bet vārdi ir par atraidījumu un vientulību. Šī pretruna un iekšējā spriedze piemīt arī labākajām Maikla Džeksona dziesmām. Jau sākot ar “Beat It”, viņš izklausījās nervozs, izmisis, baiļu pārņemts. Bet tās bija dziesmas, kuru pavadībā dejoja un dejo joprojām, gandrīz 40 gadus vēlāk.

Džeksona pielūdzēji lielākoties, šķiet, bija bērni un sievietes. Bērnus apbūra viņa vitalitāte, vieglums, dzīvsudraba pilienam līdzīgā plastika; sievietes – zēniski trauslā vīrišķība, drebelīgais jūtīgums, it kā mūžīgā pusaudzība, tobrīd svaigais, bet galu galā šaubīgais aicinājums “būt pašam”. Maikls droši vien kļuva īpaši tuvs tiem bērniem, kas dzīvoja laikā, kad bija modē guļamistabās līmēt slavenu dziedātāju plakātus. Es domāju, ka šie bērni, tagad izauguši, veido lielāko daļu Džeksona fanu. Galu galā, viņi cēlās un gūlās ar Džeksonu – tas ir, ar viņa attēliem –, un tāpēc viņiem šķita, ka viņi to personīgi pazīst. Divu kādreizējo Džeksona mazgadīgo draugu mātes stāsta, ka Maiklu uzskatījušas par savu dēlu, vientuļu un aizsargājamu. Pat Elvisa meita Liza Marija Preslija reiz mēģināja viņu “glābt” – bet ātri apdedzinājās.

Kad pēc Džeksona nāves iznāca viņa pēdējā koncertfilma “This Is It”, nācās atzīt, ka viss labākais no Maikla tā arī palicis 80. gados, viņa nervozajā jaunībā. Koncertā ir tikai dažas labas dziesmas, un tās ir tās pašas vecās, visiem zināmās: “Thriller”, “Billie Jean”, “Smooth Criminal” un vēl pāris. Tām visām ir neaizmirstami videoklipi, savulaik saturiski revolucionāri un paši dārgākie mūzikas vēsturē. Arī šodien tie izskatās interesanti, profesionāli un labi. Vēlākie Džeksona sacerējumi par zemes piesārņojumu un trešās pasaules valstu nabadzību, kā arī, protams, par vajadzību “glābt bērnus” ir ņaudoši sentimentāli. Ja tos būtu radījis kāds cits, nevis Maikls, tie būtu ātri nogrimuši aizmirstībā. Džeksona dziesmu rakstītāja spējas, manuprāt, apsīka posmā, kad viņš kā publisks tēls no graciozas nervozitātes pārgāja pilnīgā paranojā.

Maikls bija ārkārtīgi talantīgs, un viņam bija bijusi grūta bērnība. Šo divu apstākļu dēļ viņš ilgus gadus izpelnījās iejūtību pret savu ekscentrismu jebkādās formās. Viņš izbalināja ādu, lai no melnā kļūtu par balto. Viņš veica vismaz simts plastiskās operācijas, savu afroamerikāņa plato degunu sašaurinot tik ļoti, ka iebruka deguna velve. Viņš ceļoja kopā ar sarkanā uzvalkā tērptu pērtiķi. Kad tiesa viņu attaisnoja bērnu pavešanā, viņš sava sprieduma dienu salīdzināja ar Berlīnes mūra krišanu un Nelsona Mandelas izlaišanu no cietuma. Viņš sevi sauca par “pasaules gaismu”.

Nebija gluži tā, ka pret Džeksona lielummāniju neviens nebūtu iebildis. Viens šāds smieklīgs protests notika 1996. gada Britu mūzikas balvu pasniegšanā. Tur Džeksons uzstājās ar “Zemes dziesmu”. Dziesma ir neizturama, bet salīdzinājumā ar priekšnesumu tas nebūtu nekas. Uz Āfrikas trūkumcietēju attēlu fona, sniegbaltās drēbēs tērpts, savas rokas staipa mesijam līdzīgs skatuves mākslinieks, acīmredzami izrādot pārdabiskas dziedināšanas spējas. Viņu maigi apskauj dažādu tautu tērpos saģērbti cilvēki, lielākoties bērni, no kuriem daži viņa priekšā pat noslīd uz ceļiem.

Priekšnesuma vidū uz skatuves uzlēca Džārviss Kokers – pinkains, ar brillēm – no Šefīldas un no rokgrupas Pulp. Kariķēdams Džeksonu, viņš pagrieza pret publiku dibenu un plivināja rokas gar tā sāniem, it kā pūzdams publikā. Kokeru apcietināja un līdz agrai stundai pratināja policijas iecirknī. Pratināšanā esot piedalījušies trīs Maikla Džeksona juristi no Losandželosas. Kokers vēlāk stāstīja, ka neesot spējis noticēt izvirzītajai sūdzībai – ka viņš, uzlecot uz skatuves un pagriežot pret to dibenu, esot “uzbrucis bērniem”.

Janvārī amerikāņu televīzijas kanāls HBO izrādīja britu režisora Dana Rīda četras stundas garo dokumentālo filmu “Atstājot Nekurzemi”. Filma stāsta par diviem zēniem, šobrīd jau pieaugušiem vīriešiem, kas dalās savās saldi rūgtajās atmiņās par kādreizējo draudzību ar 2009. gadā mirušo Džeksonu. Vismaz trešdaļa filmas veltīta taktiskam un klusinātam, taču detalizētam un nepārprotamam neķītru darbību aprakstam, kuras Džeksons, ja ticam stāstītajam, veicis ar zēniem. Daži neķītro darbību apraksti ir tiešām šausmīgi. Piemēram, viens no zēniem pēc nakts, kas pavadīta divatā ar Džeksonu, pārnācis mājās ar asins traipiem apakšbiksēs.

Pēc filmas izrādīšanas Džeksona mantojuma pārvaldītāji kanālu HBO iesūdzēja tiesā par 100 miljoniem dolāru. Šī prasība balstās uz faktu, ka 1992. gadā HBO ieguva tiesības parādīt Džeksona koncertu Bukarestē un līgums paredzēja apņemšanos neizplatīt aizskarošas ziņas par dziedātāju. Gan Bukarestes koncerts, gan šobrīd filma “Atstājot Nekurzemi” ir vienas no kanāla vēsturē visvairāk skatītajām pārraidēm.

Tiesas prāva par nodarītiem zaudējumiem 100 miljonu dolāru apjomā ir tikai viena aina Dana Rīda filmas pēcdzīvē. Februārī tika izveidotas vairākas tīmekļa vietnes, kuru vienīgais mērķis ir atspēkot Rīda filmā stāstīto kā melus mantkārīgos nolūkos. Aprīļa sākumā Džeksona atbalsta kopiena, ar pūļa finansēšanas palīdzību savācot nepieciešamos līdzekļus, laida atklātībā asu atbildes filmu. Filmas veidotāji esot saņēmuši tūkstošiem vēstuļu un arī draudus. Pasaules radiostacijas ir sadalījušās divās nometnēs – radiostacijās, kas vairs neatskaņo Džeksona dziesmas, un radiostacijās, kas tagad tās atskaņo katru dienu.