Esejas no grāmatas “Binoklis”

Tualešu vaiņags

Kas zina, varbūt civilizēts kapitālisms Krievijā sāksies ar malu malās iesakņojušos paradumu labierīcībās aiz sevis nolaist ūdeni.

Tualete ir daudzšķautņaina. Dižajā vācu filmā “Pēdējais cilvēks” varoni morāliski iznīcina, no “augstā” livrejota šveicara stāvokļa degradējot līdz “pēdējā cilvēka” – tualetes apkalpotāja – līmenim.

Sentimentāli sešdesmitnieki, iespējams, atcerēsies pikanto “Skandālu Klošmerlā”, kura darbība norisinās ap sabiedriskās tualetes atvēršanu, un slavenās sociālatejiskās groteskas poļu skolas filmās.

Savukārt mūsu postkino nav palaidis garām iespēju pasmīdināt publiku, vienu otram līdzās uz podiem uztupinot emigrantu un milici (“Bļa”) vai pataisot maksas tualeti par mafijas štābu.

Ateja ir dramaturģiska. Tā ir vieta, kurā var notikt dažnedažādas izbēgšanas, laupīšanas, spiegu tikšanās, slepkavības. Stāvot pie pisuāra, atbilstošā brīdī var parunāt par dzīves jēgu.

Laiku pa laikam notiek skandāli, kuru centrā ir tualete. Ne tikai Klošmerlā, bet arī kritikā (atcerēsimies L. Petruševskas slavenās “Trīs meitenes zilā”). Jau būtu laiks uzrakstīt disertāciju “Tualete mākslā: esamības metafora”.

Tomēr galvenā, estētiski nepārveidotā tualetes funkcija daiļliteratūrā aprakstīta maz.

Apburošā bērnu dziesmiņā rīts sākas ar smaidu. Taču “lietišķa cilvēka” rīts sākas ar labierīcību apmeklējumu; vakars beidzas ar to pašu, un katrs no mums dienas gaitā apmeklē vairākus šādus dažādas vērtes un dažādu paveidu iestādījumus. Tas ir prāvs cilvēciskās esamības fragments, kas savukārt var kļūt par tekošās tualešu kritikas (restorānu kritika taču, galu galā, ir) vai socioloģisku pētījumu priekšmetu.

Varbūt sociālie psihologi reiz rakstīs: “Civilizēts kapitālisms Krievijā aizsākās ar malu malās iesakņojušos paradumu labierīcībās aiz sevis nolaist ūdeni un šķērsot ielu, kad deg zaļā gaisma.” Taču tā ir gaišā nākotne. Šimbrīžam nenolaists ūdens ir Krievijas klozeta droša pazīme visur, sākot ar tādām kultūras krātuvēm kā Kultūras ministrija vai Konservatorijas Lielā zāle un beidzot ar tādām sabiedriski lietotām vietām kā viesnīcas un restorāni.

Taču, apzinoties, cik šī tēma ir plaša un dziļa, es to atstāju citiem, sev izvēloties pieticīgo praktisko ķemertiņzinību jomu, un piedāvāju lasītājam tikai nedaudzus prāta salto vērojumu un sirds sēro jausmu augļus.

Un tātad...

Pirmās atmiņas ir sentimentālas. Apmēram 50. gadu beigās, kad tik tikko ausa svētceļošana uz senajām Krievzemes pilsētām, kas vēlāk kļuva par modi, taču vēl aizvien nav kļuvusi par pilnvērtīgu nozari, mēs devāmies uz Rostovu. Vēl nebija Zelta loka, vēl nebija tūristu, vēl nebija restorānu à la russe, vēl nebija, nebija, nebija... – taču bija maza viesnīciņa, kā jau katrā provinces pilsētiņā: tīra un kārtīga, bet bez ērtībām. Sanmezgls izpaudās kā istabā pieejams roku mazgājamais bunduliņš ar augšup pasitamu pupu un stāva klozets, ko veidoja divi klasiski caurumi. Dīvainā kārtā dabiskā smaka nebija jūtama. Varbūt tas bija apgādāts ar kaut kādu senatnīgu “dūmu” vai “sfagnu” ierīci un tagad būtu muzejiska vērtība. Lai gan varbūt to vienkārši pienācīgi mazgāja. Viesnīca smaržoja pēc dūmiem, bērza malkas, izmazgātiem kājslauķiem un rudzu maizes.

Ak vai, kad es pēc cik necik gadiem atkal nokļuvu Rostovā, vienīgā viesnīca vairs nepastāvēja. Vietējā teika vēstīja, ka sazin kāda ieklīdusi amerikāņu tūriste bija nofotografējusi šitento pašu podcaurumu un eksotisko fotogrāfiju nopublicējusi. Pēc tā tad arī tualete līdz ar viesnīcu savu eksistenci beidza. Tiesa, eksotika pastāvēt nebija beigusi, zuduši bija tikai senie “atsmirdināšanas” noslēpumi.

Pirmā sastapšanās ar Eiropas, precīzāk, vācu, klozetkultūru notika neklātienē un šokēja. Uz ekrāna skatoties hronikas kilometrus filmai “Parastais fašisms”, kuru gatavojāmies uzņemt ar Mihailu Rommu, mēs uzdūrāmies sižetam par “Zīgfrīda līnijas” celtniecību. Ar lāpstām ierakušies zemē, būvētāji vaļņa pamatos cēla flīzēs un fajansā zaigojošu sanmezglu līniju. Filmā sižets neiekļuva, taču slavenais aizsardzības valnis man atmiņā tā arī palika celts uz tualetes podiem.

Kad Romms mūs sūtīja pēc materiāliem uz Berlīni (Austrumu), vācu sabiedrisko tualeti mēs ieraudzījām darbībā: tā bija sterila. Par 20 feniņiem jums atslēdza kabīni, noslaucīja sēdekli un pēc tam izsniedza ziepes un dvieli. Nedz nacismam, nedz sociālismam nebija izdevies vāciešiem laupīt higiēniskos paradumus un tualetes papīru...

Es neticu tam, ko stāsta Eiropu pirmoreiz apmeklējis tautietis, ja viņš apgalvo, ka visvairāk viņu pārsteidzis Britu muzejs, Notre-Dame vai supermārkets. Visvairāk viņu pārsteidza buržuāzisko labierīcību pieticīgais šarms – viesnīcā, supermārketā, kaut vai tajā pašā Britu muzejā.

Kad pirms kādiem trim gadu desmitiem biju devusies savā pirmajā Skandināvijas tūrē, mēs bijām gatavi, ka Stokholmā mūs gaida ekstravagants visjaunākās mākslas muzejs sievietes rumpja veidolā ar ieeju pa zināmu apakšiņas vietu. Magrita izstāde bija likteņa dāvana, Ingmara Bergmana “Persona” – kinostudijas dāvana; Eiropā pirmās pornovitrīnas – eksotisks, negaidīts pārsteigums. Taču katra tualete bija mazs intīms atklājums. Mēs ar ceļabiedreni sākām tās kolekcionēt, jo materiālākām kolekcijām līdzekļu nebija. Vislabāko eksemplāru mēs uzgājām Somijas eksperimentālās satelītpilsētas Tapiolas Politehniskajā institūtā. Podi vizmoja stingrā elegancē. Spoguļi un pufi, pufi un spoguļi to padarīja par ideālu ģērbtuvi studentu skaistumkonkursam. “Paradīzes svētlaime” – vēstītu reklāma. Savukārt mēs vienbalsīgi piešķīrām tai galveno balvu.

Teorētiska atkāpe

Reiz 70. gados, atgriezies no Itālijas, Sergejs Jutkevičs sašutis stāstīja, ka biennāles ekspozīcijā redzējis visīstāko tualetes podu. Tādējādi epatāža bija sasniegusi mērķi, lai gan no teorijas viedokļa mākslas zinātņu doktora sašutums nebija gluži korekts. Lieta, no kuras atskaitīta utilitārā funkcija, tādējādi ir izņemta no uztveres automātisma, tā “atsvešinās” un kļūst par tīru formu. Kā forma tualetes pods nav odiozs, tas var atgādināt gliemežnīcu, ziedkausiņu vai pialu un visnotaļ var tikt pieskaitīts pie mūsdienu dizaina estētiskajiem paraugiem.

Taču sagadījās tā, ka šī pati Eiropas tualetes poda forma manās acīs tika apšaubīta kinofestivālā Vācijas Oberhauzenē. Viesnīcā blakus numurā mitinājās mana žūrijas kolēģe no Kanādas. Ik reizi, pie manis iegriezdamās, viņa draiski meta ar aci uz tualetes pusi un bilda: “Bet cik amizanti šeit tualetes podi!” – “Kādā ziņā amizanti?” – “Nu, tas dibens apakšā – kam tas vajadzīgs?” – un viņa gardi smējās.

Slāvu intermēdija

Tas bija – vēl padomju laikos – Bulgārijas pilsētā Petričā, kas atrodas gandrīz precīzi tur, kur robežojas trīs valstis: Bulgārija, Grieķija un bijusī Dienvidslāvija. Pilsēta bija slavenās gaišreģes Vangas dzīvesvieta, tā kļuva aizvien bagātāka un varēja atļauties vērienīgu sabiedrisku būvi.

Sabiedrisku būvju psiholoģija ir atsevišķa tēma; piemēram, Tautsaimniecības sasniegumu izstādi var aplūkot kā freidisku izpostīto lauku ciemu izspiešanas kompleksu. Petriča uz marmora podesta bija uzcēlusi baltu marmora ēku, kas izrādījās universālveikals. Pastaigājusi pa šīs pils vēsajām zālēm, es apjautājos, kur šeit ir tualete. Atklājās, ka to uzbūvēt bija piemirsies. Pārdevēja ieteica nokāpt no podesta un paieties uz kreiso pusi. “Un tālāk pēc ožas” ielas tualeti nebija grūti atrast...

Amerikāniskā atkāpe

Nokļuvusi Štatos, es jau pašā pirmajā brīdī, pašā pirmajā viesnīcas numurā, atskārtu fundamentālo atšķirību starp eiropeisko (un arī mūszemē pieņemto) un amerikānisko tualetes poda ideju. Lai nu kā, bet par gliemežnīcu to nekādi nevarētu nosaukt. Tas atgādina ar ūdeni pielietu piltuvi. Un, ja tvertne tam atrodas augšā, kā pie cilvēkiem, tad ūdens ar varenu vērpeti tiek izsūkts no apakšas un no jauna atgriežas savos fajansa krastos.

Es ilgi nespēju pierast ne pie šīs vērpetes, ne pieezera, līdz vienā jaukā dienā apķēros: pasaulīt mīļā, tas taču ir mūsējais, tas pats bēdīgi slavenais “atejcaurums”, ko kā eksotiku bija nofotografējusi amerikāņu tūriste, tikai šeit tas ir apdarināts ar fajansu un apgādāts ar hidraulisku ierīci. Un patiešām, kam vajadzīga šī estetizētā gliemežnīcas forma, kāds labums no šitentā tur dibena apakšā, kas prasa īpašu uzmanību, birsti un tamlīdzīgu dezodorantu, – vai tikai tajā nav iemūžināts vecās Eiropas kultūras analītiskais, racionālistiskais un dīkdienīgais gars, kurš tieši tāpēc arī neder mums ar mūsu ēverģēlīgo stihiskumu un nevēlēšanos atskatīties uz pastrādāto? Turpretī caurums ar ūdeni mums ir daudz tuvāks un parocīgāks. Tikai tā amerikāniskā mehanizācija, ka viņu jupis.

Vēlāk, turpmākās dzīves gaitā, es pārliecinājos, ka pat made in USA tualetes podam var gadīties misēklis, ka pat viņu mudīgais, tīrīgais, nedzērušais un pieklājīgais Afoņa var sakļeckāt, kā pagadās, un, kā jau bijusī padomjzemes iemītniece, pati iemācījos labot šo amerikānisko atejatvaru.

Nākamais sekoja brīnumainais atklājums, ka vienstāva Amerikā zem koptajām pļaviņām un sapucētajām kotedžām nepavisam ne vienmēr ir ierīkota kanalizācija vai pat municipālais ūdensvads; ka ūdens var būt autonoms, artēzisks, bet šitentais te toilet var iziet nevis sabiedriskajā kanalizācijas caurulē, bet tvertnē – nu, var gan būt, ka to “atsmirdina” nevis ar “dūmiem”, bet ķīmiski. Un tad amerikāniskais fajansa atejcaurums man uzreiz šķita vēl tuvāks mūsējiem Krievijas plašumiem. Un var jau būt, ka praktiskajai labierīcīgajai attīstībai Krievijā amerikāņu ceļš ir pat efektīvāks un tuvāks, par spīti izsenis atšķirīgajai sabiedriskajai iekārtai. Lai nu kā, amerikāņu tualetes kultūra (tāpat kā amerikāņu kino) ir orientēta uz “vienkāršo cilvēku”, uz visiem un katru – ja tam ir izveidojies paradums nolaist ūdeni. Taču paradumi ASV nevis sagadās, bet tiek izstrādāti.

Epilogs

Kopš par vienu no galvenajām mūsu mainīgā sociuma dievībām ir tapis eiroremonts, ir acīmredzams, ka agrākā – lai arī normālā gadījumā stingri hierarhizētā – politiskā vienotība sašķēlusies divos nesavienotos traukos – pašmāju tualetes podu īpašniekos un importa fajansa “gliemežnīcas” ieguvušajos (lai nepieminētu “atejcaurumus”, kas vēl aizvien ir izkliedēti Krievijas plašumos). Viņus šķir ne tik daudz alkas pēc dizaina vai kvalitātes (nereti problemātiskas), cik marksistiskā “cenas” kategorija konvertējamā valūtā. Tā pēdīgi ir izdzēsusi sakramentālo robežu starp fizisko darbu un neapmaksāto “budžetnieku” intelektuālo darbu no vienas puses – un valdošo eliti un bandītiem no otras. Savienotie trauki ir palikuši tikai abstraktā kopīgas kanalizācijas caurules līmenī. Taču, paraugoties dziļāk, ielūkojoties tualetes poda uzbūvē, tā – neatkarīgi no dizaina – ir palikusi līdzšinējā.

Par nožēlošanu jāteic, ka, retumis apmeklējot prezentācijas un citas dzīves svinēšanas, esmu pārliecinājusies, ka sociālie pamatparadumi mainījušies maz: kā nenolaida, tā nenolaiž. Atliek cerēt, ka intīmā, mājas līmenī tualetes poda daile apvienojumā ar mazgājamo līdzekļu reklāmas dzeju izglābs civilizācijas asniņus.

Ar mātes raupjo mēli

Ja vēlaties saprast, par ko būs runa, te iesākumam mazs krievu mūslaiku anekdošu žanra paraugs: “Ņujorkas policijā izsludināts labākā policista konkurss. Nosacījums: panākt, lai garāmgājējs bez piespiešanas nolēktu no Bruklinas tilta. Policists iziet uz tilta, redz kungu ar portfeli: “Ser, jūs, kā redzu, esat mans tautietis, un droši vien jums, tāpat kā man, ir General Motors akcijas. Diemžēl mūsu kompānija ir bankrotējusi...” Kungs bez vārdiem nolec no tilta. Nākamais garāmgājējs ar košu kaklasaiti dungo dziesmiņu. “Mesjē, jūs, liekas, esat francūzis. Vai dzirdējāt ziņās, ka Franču prostitūtu līga izsludinājusi beztermiņa streiku?” Francūzis izmisumā nolec no tilta. Nākamais parādās iereibis subjekts, tam rokās ir degvīna pudele. “Ei, vecais, tu esi no Krievijas?” – “A kas i?” – “Tu zini, ka likums aizliedz pa naktīm lēkt no tiltiem?” – “Pie dirsas man jūsu likumi!” Krievs nolec, policists iegūst galveno balvu.”

Krievija, visticamāk, nabadzīga ir tāpēc, ka tā ir tik bagāta. Tik daudz dabas resursu, ka tikpat labi var arī neražot. Tomēr ir viens resurss, bez kura noteikti nebūtu iespējams izdzīvot, un tas ir humors. Un ir viena ražošana, kas strādā jo labāk, jo sliktāki ir apstākļi, – tā ir anekdošu, častušku, pastāstiņu, parunu sacerēšana, radot visu to komisko “subkultūru”, kas līdz zināmam laikam glabājās mutvārdos (vai nu tās politiskās neuzticamības, vai necenzētības dēļ), bet tagad sekmīgi tiek tiražēta drukātā veidā, uz ekrāna, iztirzāta zinātniskos simpozijos.