Likums darīs jūs brīvus

Džozefs Halevi Horovics Vailers (1951), Itālijas pilsonis, dzimis Dienvidāfrikā. Viņa vecāki ir Austrumeiropas ebreji, kas uz Palestīnu devās vēl pirms Izraēlas valsts nodibināšanas. Vailera tēvs uzaudzis Rīgā, mācījies Rīgas vācu ģimnāzijā un, kā zina stāstīt Vailers, draudzējies ar Jesaju Berlinu. Bijušais Eiropas Universitātes institūta prezidents, vairāku desmitu universitāšu goda doktors un goda profesors, patlaban Vailers ir Ņujorkas Universitātes Juridiskās skolas Žana Monē profesors un vecākais pētnieks Mindas de Gunzburgas Eiropas studiju centrā Hārvardā.

Džozefa Vailera akadēmiskās intereses saistītas ar starptautiskajām un Eiropas tiesībām, viņa publikācijas veltītas konstitucionālo tiesību un Eiropas politikas jautājumiem, īpaši kristietības un kristīgās tradīcijas iespaidam uz Eiropas integrāciju. Šo tēmu profesors praksē pielietoja Eiropas Cilvēktiesību tiesas procesā lietā Lauci pret Itāliju, kurā pieteicēja pauda iebildumus pret krucifiksu izvietošanu Itālijas skolās. Šajā lietā Vailers uzņēmās pārstāvēt Itāliju ECT Lielajā palātā pēc tam, kad Itālijas valsts bija zaudējusi tiesas pirmajā instancē. Vailers tiesai pauda pārliecību par Eiropu kā tautu kopumu, ko vieno plurālisms un cieņa pret atšķirīgo, nevis uzspiesta vienādošana.

Džozefam Vaileram nav tabu tematu (viņš piekrīt Donaldam Tuskam, ka Brexit iniciatoriem, kuriem nebija pat uzmetuma, kā to īstenot, ir īpaša vieta ellē). Tiesības paust kritisku viedokli Vailers gatavs aizstāvēt tiesā. Tiesas nozīmību judeokristīgajā tradīcijā Vailers uzsver, arī salīdzinot Jēzus un Sokrata likteni. Divās tik atšķirīgās prāvās Vailers saskata pārsteidzošu kopību: ne Jēzus, ne Sokrats neiebilda pret tiesas jurisdikciju, tiesas pilnvarām lemt par viņu likteni. Tiesas spriedums neapklusināja viņu idejas. Tieši pretēji – notiesājot padarīja viņus nemirstīgus un nostiprināja pamatus mūsdienu Eiropai.

Lauris Liepa

Rīgas Laiks: Varbūt esat ievērojis, ka Emanuels Makrons pēdējā laikā piesauc Eiropas dvēseli, un man nav ne jausmas, par ko, ellē, viņš runā. Vai jums ir kāda nojausma, kas ir Eiropas dvēsele?

Džozefs Vailers: Es zinu, ka Eiropas dvēsele nav tas, par ko runā Makrons, jo viņš paliek uzticīgs Eiropas mehānismu materiālistiskajai premisai – idejai, ka ar tirgu tiks sasniegta labklājība, savukārt, ja cilvēkiem nodrošinās labklājību, viņi būs apmierināti un vienlaikus arī lojāli Eiropai. Nesenā 2008. gada krīze parādīja, ka tāds pieņēmums ir pašos pamatos kļūdains. Vēršanās pret Eiropu norit divos virzienos. Viens ir eiroskepticisms, kas jau kļuvis par normālu, plaši izplatītu parādību. Un otrs virziens ir vēršanās pret liberālās demokrātijas pamatiem. Mēs dzirdam dīvaino frāzi “neliberālā demokrātija”, bet vērojama neuzticība visam, kas pēdējos 60, 70 gadus bijis liberālās demokrātijas pamats. Un, kad pienāca 2008. gads, cilvēki teica, ka ir pārāk augsts bezdarbs un ka labumu sadale ir netaisnīga, taču, ja vien mēs atgrieztos pie pilnas nodarbinātības un ieviestu labāku pārdales sistēmu, problēma būtu atrisināta. Un tagad ekonomikas krīze ir garām, tomēr neapmierinātība ir tikpat liela vai pat lielāka nekā agrāk. Poliju ekonomikas krīze gandrīz neskāra vispār, viņi lieliski tika ar to galā. Tāpēc, ja Makrons tagad nāk un runā, ka jāsakārto banku savienība un jāatbalsta Eiropas rūpniecība – nav jau tā, ka tas ir nebūtiski, taču tas nav nekādā sakarā ar cilvēku patiesajām rūpēm.

RL: Bet kur šajā materiālistiskajā ainā ir Eiropas dvēsele?

Vailers: Mēs pie tā nonāksim. Tātad mans atspēriena punkts ir tāds, ka cilvēki vēlas piešķirt savai dzīvei kaut kādu jēgu. Un, kad es saku “kaut kāda jēga”, es domāju kaut ko tādu, kas sniedzas tālāk par viņu personīgo interešu apmierināšanu, rūpēm par sevi, par savu ģimeni utt. Jēga parasti saistās ar kaut ko lielāku par mani pašu. Paturēsim šo domu prātā un pievērsīsimies Eiropas vērtībām. Kas ir Eiropas vērtības? Es paskatījos uz valstu un valdību vadītāju runām tajās reizēs, kad mainās Eiropas Savienības prezidentūra. Atšķirībā no iekšpolitiskām situācijām tās nekad nav programmatiskas runas. Viņi vienmēr runā par Eiropas vērtībām.

RL: Bet vai šīs runas par vērtībām nav vienkāršs bla-bla-bla?

Vailers: Jums patīk šis izteiciens, blabla-bla. Tas nav bla-bla-bla, tās ir svarīgas vērtības – cilvēktiesības, demokrātija, likuma vara. Ja runa ir par Vāciju, tad – likuma vara, cilvēktiesības, demokrātija. Es šīs vērtības saucu par svēto trīsvienību, jo, tāpat kā Svētā Trīsvienība, tās ir nešķiramas. Nevar būt demokrātijas, ja nav cilvēktiesību. Nav cilvēktiesību, ja nav likuma varas. Un tāpēc, kad ierodas Orbāna kungs un sāk runāt par “neliberālo demokrātiju”, viņš patiesībā apraksta kaut ko, kas nav demokrātija, jo viņš šādā veidā izjauc svēto trīsvienību. Bet... Kas ir šis “bet”? Arī tas pieder pie liberālā projekta. Ko mums dod cilvēktiesības? Tās garantē mūsu brīvību, taču nepasaka, ko ar to iesākt. Ko dara demokrātija? Tā mums pasaka, kā sevi pārvaldīt, taču nepasaka, kādam jābūt šīs sevis pārvaldīšanas saturam. Tas pats attiecas arī uz likuma varu. Ko jūs iesāksiet ar savu brīvību? Jūs varat būt demokrātija, bet ļoti nejauka demokrātija. Kādreiz bija trīs lietas, kas deva cilvēkiem sajūtu, ka viņi dara kaut ko, kas sniedzas tālāk par viņiem pašiem. Pirmā no tām – patriotisms... Vārdu “patriotisms” mēs esam izslēguši no savas politiskās leksikas, un es saprotu, kāpēc: tas mums atgādina par Hitleru, par Musolīni, Franko...

RL: Tas mums atgādina par Semjuelu Džonsonu.

Vailers: Tas mums atgādina par Semjuelu Džonsonu. Protams, pastāv arī cita veida patriotisms, kas nav fašistisks. Fašisma patriotisms saka: “Indivīds pieder valstij.” Republikāniskas demokrātijas pamatā arī ir patriotisms, bet tas ir tāds patriotisms, kurā valsts pieder indivīdam. Tu jūties atbildīgs, tu veido valsts politiku un reālā, jēgpilnā veidā esi ieinteresētā puse visos politiskajos un sociālajos procesos. La République française, La Repubblica Italiana – tās nav republikāniskas demokrātijas, tās ir šumpēteriskas demokrātijas. Ik pēc četriem vai pieciem gadiem rīkojam vēlēšanas, un, ja mums nepatīk valdība, mēs to nomainām, tāpat kā mēs nomainām mobilo sakaru operatoru.

RL: Ko jūs saucat par republikānisko demokrātiju?

Vailers: Republikāniskā demokrātija ir iekārta, kurā demokrātijas īstenošana nenozīmē vienkārši reizi četros vai piecos gados aiziet un nobalsot, bet cilvēki aktīvi piedalās politiskajā procesā. Tā ir republikāniskā demokrātija; tieši to tas sākotnēji nozīmējis un kaut kādā mērā nozīmē vēl joprojām.

RL: Bet vai nav tā, ka, runājot vēsturiskā kontekstā, republika nozīmē vienkārši ne-monarhija? Kad šo vārdu sāka rakstīt Eiropas valstu konstitūcijās, termins “republika” netika lietots kaut kādā Cicerona izpratnē vai tamlīdzīgi...

Vailers: Varētu būt, ka vēsturiski tas nozīmē tieši to, taču, ja mēs paraugāmies uz relatīvi jaunu valsti ar vecu konstitūciju, uz ASV republikānismu, tad tas nozīmē ne jau vienkārši iekārtu, kas nav monarhija. Tie ir aktīvi pilsoņi, kuri apzinās, ka viņiem ne tikai ir iespēja ietekmēt valsts politiku, bet viņi arī ir atbildīgi par to, kas notiek. Taču tas nu ir pagājis, un tāpēc mūsu demokrātijas ir merkantilas. Viss ir ļoti vienkārši: es saņemu pakalpojumus no valdības, un, ja man tā nepatīk, es to nomainu. Tā ir Šumpētera demokrātija, ļoti plāna demokrātijas forma, un tā nerada cilvēkos sajūtu, ka... esšobrīd kaut ko tiešām daru. Gribu arī paskaidrot, kāpēc patriotisms un nacionālisms cilvēkus tā uzrunā. Tāpēc, ka tie piešķir cilvēku dzīvei jēgu, kas ir augstāka par viņu pašu interesēm. Ja tu piederi pie nācijas, tev ir vēsture. Tu nomirsti, bet nācija turpinās; pastāv kaut kas lielāks par tevi, un tu tajā piedalies. Bet to mēs tagad no savas politiskās leksikas esam izskauduši. Otra vērtība, ko mēs esam atmetuši – ne jau vienkārši atmetuši, bet izrādījuši tai necieņu –, ir cilvēku pieķeršanās savai identitātei. Kad cilvēks saka: “Man ir sava identitāte utt.,” – mēs sakām: tas ir atavisms. Gribu jums piedāvāt tādu identitātes skatījumu, kurā tai ir dziļa morāla vērtība. Tā ir ne tikai valdzinoša cilvēku acīs; šo valdzinājumu iespējams arī respektēt. No reliģiskā skatpunkta raugoties, mēs visi esam radīti pēc Dieva attēla, un tāpēc Eiropā visās mūsu tiesību hartās galvenā vērtība ir cieņa. “Cilvēka cieņa ir neaizskarama” – tas ir pirmais pants praktiski jebkurā Eiropas konstitūcijā vai tiesību hartā. Kāds ir šī jēdziena saturs? Pirmkārt, ārkārtīgi fundamentālā izpratnē: jebkurš no mums ir vienlīdz vērtīgs. Otra cieņas jēdziena puse ir tāda, ka ikviens no mums ir neatkārtojams. No visiem miljardiem pasaules iedzīvotāju neviens nav uz mata tāds pats kā jūs. Un tāpēc, ja kāds atnāk un saka: “Tu no viņa ne ar ko neatšķiries,” – tas ir uzbrukums jūsu cieņai. Un mans arguments ir, ka tieši tas pats attiecas uz kolektīvo identitāti. Arī katra nācija ir neatkārtojama. Es esmu itālis, es neesmu francūzis, un manā itāliskumā ir kaut kas tāds, ko ir vērts saglabāt un vērts respektēt, – kaut kas, kam esmu piesaistīts. Un, kad uzbrūk šai manai piesaistei, tas ir uzbrukums arī manai cieņai.

RL: Ne tik strauji, lūdzu. Kad jūs vienādojat vai salīdzināt nacionālās un individuālās identitātes unikalitāti, man rodas lieli iebildumi, jo manā izpratnē nācijas – pilnīgi visas – ir mākslīgi veidojumi; tās ir prāta radīta fikcija. Uz kāda pamata šie izdomājumi būtu jāsargā kā kaut kas vērtīgs?

Vailers: Vai tiešām tās ir prāta radīta fikcija? Ņemsim divas konkrētas nācijas, Itāliju un Franciju. Itāliskais un franciskais ir divas dažādas lietas. Franču virtuve nav itāļu virtuve. Franču mūzika nav itāļu mūzika. Tā nav fikcija, tie ir reāli kultūras faktori, kas piešķir cilvēku dzīvei jēgu un, no civilizācijas viedokļa raugoties, padara pasauli bagātāku. Jūs sakāt “mākslīgi veidojumi”. Man patīk šis mākslīgums. Kāpēc man patīk mākslīgums? Tāpēc, ka man nepatīk organisks nacionālisms, man pilnīgi noteikti nepatīk etnisks nacionālisms. Mākslīgais nacionālisms nozīmē, ka ikvienam neatkarīgi no viņa asinīm ir mājas, ir kaut kas tāds, par ko viņš var pateikt: “Tas ir mans. Tas ir tas, kas es esmu.” Nācijas var būt dzimušas kā iztēles radīta fikcija, taču tās pārstāv ļoti nozīmīgu realitāti – gan cilvēku individuālajā dzīvē, gan no civilizācijas viedokļa. Taču Eiropas ētosā to vairs nerespektē. Un trešā lieta ir reliģija. Mēs dzīvojam sekularizācijas laikmetā. Ko mēs ar sekularizāciju esam zaudējuši? Mēs esam zaudējuši visuresošu balsi, kas katru svētdienu skan publiskajā telpā, kad cilvēki dodas uz baznīcu, kur stāv mācītājs un runā nevis par tavām tiesībām, bet gan par pienākumiem un atbildību. Tas ir pazudis no publiskās telpas. Minēšu vienu piemēru. Pantā par Eiropas Savienības pilsonību sacīts, ka dalībvalstu pilsoņi ir Eiropas Savienības pilsoņi un uz viņiem attiecas šajā likumā uzskaitītās tiesības un pienākumi. Un, ja mēs lasām tālāk, tad redzam, ka sarakstā nav neviena paša pienākuma.

RL: Bet daudz tiesību.

Vailers: Tikai tiesības! Mēs dzīvojam tiesību kultūrā, kurā nav ne pienākumu, ne atbildības. Taču pienākumi un atbildība cilvēkiem piedod nopietnību un cieņu. Ja mēs no cilvēkiem neprasām nekādu uzupurēšanos, ja neskaita nodokļu maksāšanu, tad mēs pret viņiem izturamies kā pret bērniem. Tātad esmu nosaucis trīs lietas, ko uzskatu par vērtībām. Patriotisms, manā izpratnē republikānisks patriotisms, ir vērtība; identitāte ir vērtība; pienākumi un atbildība ir vērtība. Cilvēki pēc tā tiecas, jo tas piešķir viņu dzīvei jēgu. Vai jebkur Eiropā šodien ir kāds politiķis, kurš atnāktu un pateiktu kā Kenedijs 1960. gadā: “Nejautājiet, ko jūsu zeme var darīt jūsu labā, jautājiet, ko jūs varat darīt savas zemes labā!”? Tādu politiķi nekavējoties izmestu no amata. Un kurš nāk un atsaucas uz šo gandrīz ontoloģisko vajadzību? Orbāns, Kačiņskis, Marina Lepena. Es atsakos pieņemt, ka miljoniem eiropiešu būtu pēkšņi kļuvuši par fašistiem vai idiotiem. Es saku, ka gadu desmitiem mūsu uzmanība bijusi pievērsta tikai un vienīgi labklājībai un materiālismam. Man ir absolūta ticība liberālajam projektam – cilvēktiesībām, demokrātijai, likuma varai –, taču tajā trūkst telos.

RL: Nesen Eiropas Tiesā tika izskatīta Latvijas Bankas prezidenta lieta, un, ja es pareizi saprotu, tas bija pirmais gadījums, kad Eiropas institūcija atceļ vietējās institūcijas lēmumu, it kā tai būtu pilnvaras to darīt. Viens no jūsu kolēģiem, Danjels Sarmjento, to nosauca par Baltijas Rubikonas šķērsošanu – tādā ziņā, ka tas ir pirmais šāds gadījums, kurš norāda uz iespēju, ka var mainīties visi Eiropas spēles noteikumi. Kad mēs ar jums par to pirms pāris dienām runājām, jūs teicāt, ka nesaprotat, kāpēc latvieši uz to nav reaģējuši kritiski...

Vailers: Dodiet viņiem mazliet laika... Šajā gadījumā man jārunā kā juristam. Eiropas Savienības tiesību sistēmā ES likumdošana ir augstāka par nacionālo likumdošanu, un ir bijis desmitiem gadījumu, kad Eiropas Tiesa pateikusi: “Šis nacionālais likums ir pretrunā ar Eiropas likumdošanu.” Taču līdz šim vienmēr notika tā, ka Eiropas Tiesa norādīja – lūk, šis likums ir pretrunā ar Eiropas Savienības likumdošanu – un tad nacionālo institūciju ziņā bija mainīt attiecīgo likumu. Rubikona, kas tika šķērsota šajā gadījumā, izpaudās faktā, ka Eiropas Tiesa Latvijas pieņemto likumu atcēla. Šāda prakse līdz šim nav tikusi piekopta. Jūs jau zināt, Brexit kampaņas populārākais lozungs bija “Taking back control”, “Ņemam kontroli atkal savās rokās”, jo cilvēkiem bija sajūta, ka viņi zaudē kontroli pār savas valsts dzīvi. Tamlīdzīga rīcība šo sajūtu var tikai pastiprināt – ja Eiropas Tiesa vienkārši ņem un atceļ likumu, it kā tā būtu Latvijas institūcija.