Viss notiek vienlaikus

Ilmārs Blumbergs, “Visu laiku snieg VII”, 1996–2001. Foto: Gvido Kajons

Ilmārs Blumbergs, “Visu laiku snieg”, 2010–2012 Foto: Gvido Kajons

Ilmārs Blumbergs gleznu ciklā “Visu laiku snieg” attēlo dažādus sāpīgus notikumus no bērnības Sibīrijā, piemēram, suņa uzkāpšanu debesīs vai bērna slīkšanu Tjuhtetas upē. Viņa paša piedāvātie komentāri – sākot ar darbos iestrādāto tekstu un beidzot ar Anitai Vanagai izstāstītajām atmiņas ainām – lietišķi paskaidro katras situācijas vēsturi. Taču visos attēlos, izņemot upes pārplūšanas gadījumu, parādās spilgti sarkana krāsa, funkcionēdama gan kā norāde uz ievainojumu, gan kā gaisma tumšajā atmiņas telpā. Šīs funkcijas, protams, nav nošķiramas, tāpat var runāt par sarkano kā laikmeta zīmi, vai precīzāk – sarkanais iedegas tad, kad ķermenis pietuvojas robežai, saistītai ar apkārtējo dabu vai politisko kontekstu, robežai, kurā kļūst sajūtama nāves klātbūtne. Traumatiskākais no Blumberga aplūkotajiem notikumiem ir pirmais mātes brauciens atpakaļ no Sibīrijas, kad viņai kopējā vagonā bez kupejām uzmācies kāds vīrietis. “Kroplis bez rokām” no Blumberga stāsta, iecelts kartonā, pārtop sarkanā čūskā ar lokomotīves galvu, bet skopā uzmākšanās piezīme – penetrācijas aktā, par kuru māte nespēj liecināt, kā vedina domāt viņas aizklātā mute un mums pievēr-
stais acu skatiens.

Man ir aizdomas, ka šeit maza nozīme ir faktiskā notikuma detaļām, it kā Blumbergs nodarbotos nevis tikai ar biogrāfiju, bet arī ar paša atmiņas mehānisma atsegšanu. Laikam drīzāk pēcatmiņas mehānisma, jo Blumbergs nebija tajā vilcienā, tas nenotika ar viņu, un tomēr viņš veido attiecības ar mātes pieredzi caur stāstīto un iztēloto. Varbūt (es turpinu taustīties) šeit ir runa par uzbāzīgu atmiņas tēlu, kas pārņem prātu savā varā kā “uzplaiksnījums” vai “aprauts refrēns”, izmantojot Evas Hofmanes vārdus. Mākslinieks šādā situācijā pagātnes fragmentiem piemēro savas iztēles fragmentus, meklējot rezonansi starp nepieejamo notikumu un tūlītēji pieejamajām emocijām. Atgriežoties pie mātes skatiena, jādomā, ka tajā koncentrējies gan noslēpums, gan afekts, it kā viņa vērstos ne tikai pie mūsu prātiem, bet arī ķermeniskajām sajūtām. Tiesa, vismaz manā vērotāja pieredzē tas ir izmisīgs žests, kuram es neprotu atbildēt: man ir šādi tādi kontekstualizēšanas paņēmieni, bet mēs tik un tā paliekam svešinieki. Ja kāds iebilstu, ka šis skatiens attiecas tikai uz Blumbergu, tad es tomēr atgādinātu: glezna ir bijusi galerijā, pēc tam reproducēta grāmatā, tādēļ robeža starp ģimeni un sabiedrību nav nemaz tik skaidra, turklāt sarkanais vilciens māti ievieto politiskā rāmī.

Kādā citā cikla gleznā, kura jāskata kopā ar vilciena ainu, Blumbergs sēž mātei klēpī. Zīmīgi, ka atšķirībā no citiem “Visu laiku snieg” darbiem figūras šeit ir uz gaišāka fona; iespējams, autors šādi attēlo tādu kā starptelpu, kurā vairs nav sniega mutuļu, proti, viņš mākslas valodā pārfrāzē paša izteikto atziņu, ka atmiņā “viss notiek vienlaikus”. Gleznā māte ir spocīgi bāla, savukārt dēls ir pa pusei padzīvojis vīrietis, pa pusei bērns. Varētu teikt, ka dēls ir sastindzis starp pagātni, kurā viņš bija bērns, un tagadni, kurā viņš reizē atceras sevi kā bērnu un apzinās neiespējamību atgriezties bērna pieredzē. Dēlam rokā ir adatai līdzīgs priekšmets: vai rakstība (atcerēšanās) ievainos māti? Varētu teikt, ka simboliskā līmenī gleznotais vilciena gadījums traumē atkārtoti, un, ja tā nudien sanāk, tad varbūt šī otrā glezna nozīmē ilgas pēc sapratnes un mierinājuma. Sarkanā krāsa gan nekur nepazūd: tā joprojām aizsedz vietu, kur citkārt notiktu vārdi.