Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ervīns Panofskis
Renesanse un “renesanses” Rietumu mākslā
Sanktpēterburga: Azbuka-klasika, 2006
Mākslas zinātnes klasiķa Ervīna Panofska apcerējumi par Renesansi un tās mākslu aizrauj pirmām kārtām ar to pārliecinošo toņkārtu, kāda piemīt cilvēkam, kura zināšanas un dāsnums tālu pārsniedz šauri zinātniskus mērķus. Iesācis ar jautājumu, kā “lielā” Renesanse atšķiras no “mazajām” renesansēm, kas attīstījās viduslaikos, Panofskis krāšņi izrāda, kā itāļu mākslinieki un humānisti veidoja savas attiecības ar klasisko pasauli, apbrīnojot antīkā laika ģēniju, kas “ne tik daudz atdarināja dabu, kā to uzvarēja”. Tomēr - kādi cilvēki! Un “kādā jaukā rītā, 1464. gada septembrī trīs draugi izbrauca ārpus pilsētas, lai “atsvaidzinātu savas domas””... Draugi priecājas par smaržīgajiem dārziem un brīnišķajām salām, atrod laiku, lai norakstītu skaistu uzrakstu no antīkas marmora kolonnas, bet, braucot mājup savā mazajā laiviņā, viens spēlē Romas imperatoru, kurš, rotāts lauriem, dzied un muzicē uz liras, bet pārēji tēlo konsulus.