Eužēniu de Andradi. "Ūdens lakstīgala"

Eugénio de Andrade. Rouxinol da água
Eužēniu de Andradi. Ūdens lakstīgala
Minerva, 2003

Valdzinošs ir atdzejotāja Leona Brieža paustais stāsts par astoņdesmitgadīgo vīru, kurš visu mūžu klusi strādā par sociāli medicīniskās apdrošināšanas ierēdni kādā Portugāles pilsētā un izdod neskaitāmas dzejoļu grāmatas, konsekventi atteikdamies apmeklēt jebkādus festivālus un saņemt jebkādas prēmijas, lai ar sevi piepildītu Lorkas vārdus “Ja sirds nav vientuļa, tad tā vispār nav sirds” un Himēnesa lakonisko principu “estētika ir ētika”. Man gribas ticēt, ka ir iespējama ģenialitāte bez sava nozīmīguma apziņas, ka trauku piepilda vīns, nevis vīna apzināšanās.
Valdzinoša ir iespēja divvalodu grāmatā lasīt portugāļu vārdu rindas, nojaušot jēgu un apbrīnojot vienkāršību: deserto da cal, de fogo, a púrpura dos espelhos, kaļķa tuksnesis, uguns, spoguļu purpurs. Kā iespējams uzticēties atdzejojumam? – Bet kā iespējams uzticēties mīlestībai? Atdzejojums ir iemīlēšanās otra vārdos, es nezinu, vai “spāniskais” portugālis Andradi ir tieši tāds, kādu latviski attēlo iemīlējies Briedis, bet uzticos viņa jūtām, pat ja vietumis man šķiet, ka atdzejotājs vārdus lietojis pārāk dāsni. “Tāda jau ir mīlestība: mirstīga un kuģojama.”
Andradi, kas visu pasauli atslēdz ar sievietes ķermeni, neesot nevienu dzejoli saistījis ar kādu citu sievieti, kā vien ar savu māti.