Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Filips Lārkins
Dzeja. Mārtina Eimisa atlase
Londona: Faber and Faber, 2011
Angļu dzejnieks Filips Lārkins, gluži tāpat kā amerikāņu Frosts, šķiet, domāts pieaugušiem (lai neteiktu – “padzīvojušiem”) lasītājiem – katrā ziņā šī izlase tāda ir. Bērnība viņam ir kaut kas piemirsts, nenozīmīgs, katrā ziņā nepoetizējams (“Nekas, tāpat kā kaut kas, var notikt jebkur”), erotiskā mīlestība sagādā vilšanos (prozā Lārkins stoiski apgalvo, ka “seksuālais sports man likās kas tikpat sociāli margināls kā bakarā spēle vai dejas koka tupelēs”), vienīgi nāve nevar pievilt (“Nebūt šeit,/ Nebūt nekur/ Un drīz; nekā šausmīgāka, nekā patiesāka”). Taču Lārkina intonācija nebūt nav dramatiski smagnēja, kā varētu likties. Viņš ir tikai tāds briļļains angļu vecpuisis, kurš ar savu pinti stāv kaut kur nomaļus no kroga kņadas un visu skeptiski novēro caur mazliet notaukotiem smagnējo aceņu stikliem un kuram zināms nīgrums – bez ļaunuma vai uzpūtības – ir vairogs, nevis jauneklīgi mazohistiska paštīksmināšanās. Kaut gan pēc Lārkina vēstuļu publicēšanas viņam bez paaudzei raksturīgā antisemītisma tiek piedēvēts arī naids pret sievietēm, jāteic, ka daudzos dzejoļos viņa sievišķā “es” personas balss (atkal gluži kā Frostam) ir pārliecinošāka un dabiskāka nekā dažai labai feministei.