Filips Pero "Luksuss. Bagātība starp greznību un komfortu 18.–19. gadsimtā"

Filips Pero

Luksuss. Bagātība starp greznību un komfortu 18.–19. gadsimtā

Sanktpēterburga: Ivana Limbaha izdevniecība, 2014

Pieķēros 90. gados uzrakstītajai franču vēsturnieka grāmatai ar tādu kā muižu dedzinātāja cinismu: kas mums, tukšiniekiem, jūsu pilnība! Greznība ir bezgaumīgs sociāls netikums! Man šāda aizsprieduma nemaz nav, bet patiešām ir spēcīgi izteikta vispārēja riebuma sajūta, raksturīga mūsu laikam, kurā arī greznība ir sen sabojāta, samaisot to ar nabadzību. Un, protams, tā arī izrādījās – vainīgs atkal ir 18. un 19. gadsimts ar savu apgaismību un rūpniecību, un šajos aizvakardienas apskāvienos 20. un arī 21. gadsimts velti mēģina iztaisīties patstāvīgs.

Ir terminu problēma, ko nācās galvā atrisināt uzreiz, citādi lasīšana bija neiespējama. Lai domātu tekstu latviski, nācās izlavierēt starp vairākiem vārdiem, un man ērtāk šķita lietot nesimpātisko svešvārdu “luksuss”, vārdu “greznība” atstājot “faste” rīcībā.

Pero vienkārši sakārto mantību pa plauktiem: viņš apraksta vēsturiskās greznības praktisko nefunkcionalitāti, kurā pat nedominē tieksme pēc komforta, bet aristokrāta pienākums, lai izredzētā statuss tiktu apliecināts, – greznību kā pienākumu. Un kāpēc vēsturiskā greznība šķiet vērtīga, bet tagadējā tik neciešami banāla? Nav runa par estētiku, dārgas lietas dažkārt mēdz būt skaistas arī mūsdienās. Pretīguma iemesls ir tas, ka viss ir apgriezies otrādi: greznība joprojām nozīmē demonstrēšanos un ir saistīta ar vietu sociālajā hierarhijā, tikai tā vairs nav obligātais atribūts, kas norāda robežas, bet gan instruments, ar kura palīdzību lauzties cauri sociālo slāņu robežām. Viltots aristokrātisms un greznība tiek tirgota jaunbagātnieku lumpenismam. Bet interesanti, kā allaž, ir ne jau secinājumi, bet detaļas.