Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ģērģs Šulers
Ja Mocarts būtu rakstījis dienasgrāmatu
Budapešta: Korvina, 1965
Šo mazo veco grāmatiņu, kādas grāmatnīcā “Globuss” kopā ar Austrumvācijā drukātiem mākslas albumiem kādreiz pirka tie, kas nēsāja bītlenes un pazina ne tikai Prāgas pavasari, bet arī Varšavas rudeni, man iedeva draugs – un lasīšanu pavadīja viņa piepīpētās dzīves stiprais aromāts. Te kārtīgi pa datumiem sarakstīti citāti, ko laikam zina katrs Mocarta interesents, – par to, ka “Rekviēmu” viņš rakstījis pats sev un tā tālāk, – un viegli atrast detaļas, kas ārkārtīgi rosina iztēli, ja grib uzzīmēt sev kādu mazu papīra lelli vai uzņemt filmu. Piemēram: viņš “ļoti viegli aizrāvās ar jebko; es domāju, ka gadījumā, ja viņam trūktu tās ārkārtīgi labās audzināšanas, kādu viņš saņēma, no viņa būtu iznācis atbaidošs ļaundaris, jo viņš spēcīgi pakļāvās jebkuriem iespaidiem, nespējot tajos atšķirt labumu no ļaunuma.” Tādā pašā garā ir arī stāsts par to, ka nopietnu skaņdarbu sacerēšanas laikā Mocarts vienmēr kļuvis uzkrītoši frivols un neuzvedīgs: “Varbūt viņam patika pretstatīt savas dievišķās mūzikas idejas seklajām ikdienas domām un izklaidēties, tā ironizējot par sevi.” Bet mani kaut kā īpaši stindzina lakoniski pieminētā aina: Gēte, 14 gadus vecs lamzaks Frankfurtē pie Mainas, nolūkojas, kā septiņgadīgais puisītis Mocarts spēlē klavesīnu – un pie sāniem viņam ir zobentiņš.