Gustav Mahler/ Uri Caine

Žanrs: nevaldāms prieks par to, ka ir bijis tāds Gustavs Mālers — gandrīz tikpat ģeniāls cilvēks kā mēs

Auditorija: paškritiski Mālera pazinēji, eklērkūku ienaidnieki, intelektuāli klaidoņi

Ekvivalents: aukstās zupas bļoda, kas uzlieta uz galvas (protams, jārēķinās ar to, ka dažiem tas nešķitīs smieklīgi)

Albums, kas zināmos apstākļos var kalpot par testēšanas ierīci — cilvēkiem, kas nemīl Māleru, tas var aiziet ausīm garām, savukārt Mālera dievinātāji muks prom, kaut ko murminot par zaimošanu un vulgaritāti. Tas — labākajā gadījumā, sliktākajā — šī projekta aranžētājam un pianistam Uri Keinam nav ieteicams doties vientuļās pastaigās Rietumeiropas intelektuālo rajonu Filharmonijas skvēros. Nositīs. Šajā ierakstā ļoti labi var saklausīt to smeldzīgā dzīvesprieka intonāciju, kuru saprast un izturēt nespēdams, dažs labs godprātīgs dižtautu mietpilsonis devies graut ebreju vai čigānu kvartālus. Mālera dziesmas par nāvi, bēru marši vai 1. simfonijas 3. daļas trakulīgās dejas kaitina un sajūsmina vienlīdz spēcīgi. Ne velti kāds Vīnes kritiķis savulaik pilnā nopietnībā izteica aizdomas, ka Mālers ir uzrakstījis parodiju par simfoniju. Nu, tagad to pašu var teikt par Uri Keinu. Tikai tā nav tiesa.