Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Hiroši Tešigahara
Sieviete smiltīs, 1964
The Woman in the Dunes, Hiroshi Teshigahara
Pēc Kobo Abes romāna un scenārija uzņemtās filmas sākumā kamera seko smiltājos kādam vīrietim no mugurpuses, mēs nezinām, kas viņš ir, viņš var būt jebkurš, un uzreiz kļūst skaidrs, ka šī būs sava veida alegorija. Kad vīrietis nonāk pie kādas sievietes, kura dzīvo kāpās bedrē un kurai katra diena ir mokoša cīņa ar plūstošajām smiltīm, sākotnējais pieņēmums apstiprinās – eksistence ir absurda un bezjēdzīga, un tomēr instinkts dzīvot ir spēcīgāks. Vīrietis nonāk lamatās – viņš nespēj un vēlāk negrib bēgt prom: cilvēks ir savas dzīves, apstākļu ķīlnieks, un pilnīga kontrole pār savu dzīvi nav iespējama; situācija, no kuras nav izejas, pieradina mūs pie domas, ka nav jēgas izeju meklēt. Filmas suģestiju veido tās intensīvi erotiskā atmosfēra, skata punkts, ar ko esam spiesti identificēties: galvenokārt redzam visu no bedres apakšas, bet nekas aiz tās malām nav saskatāms, rodas mokoši klaustrofobiskas izjūtas, pat fizioloģiski. Trešais elements ir pašas smiltis – tās dzenā vējš, smiltis pastāvīgi plūst un nobrūk, cilvēks ir kā sīks kukainis, kas kārpās tajās. Sausās smiltis reizēm veido ūdenskritumiem līdzīgas kaskādes, biedējoši skaistie kadri kompensē bezcerību filmas noskaņā, kura kulminē atziņā, ka visi esam gūstekņi savās bailēs no vientulības.