Iekšējais rudens dārzenis
Foto: Kaspars Goba

Aivars Aizkalns

Iekšējais rudens dārzenis

Dīvaina dziņa jūs noved Ķiploku krogū, kad iekšā ir silti un ārā dziest gaisma

Iemesli, kas liek vērt kādas kafejnīcas vai restorāna durvis, nepavisam vienmēr nav jāsaista ar dzeršanu vai ēšanu. Reizēm — tieši otrādi, tās var būt, tā teikt, “pavadošās” darbības. Es ļoti augstu vērtēju nejaušību. Tu ej pa svešu pilsētu vai savas pilsētas mazpazīstamu daļu, ir pievakare vai tieši tāds pelēks, klusējošs laiks, kas veicina tikai vienu — iegrimšanu sevī, un nejauši pacel acis no bruģa: namu sienu svešums ir pavēries kādā siltas gaismas telpā, tu pēkšņi vari kaut kur ieiet, un tu atver durvis, pretī sagaidot klusu balsu murdoņu un mūzikas skaņas.

RL-12_80

Manuprāt, tieši tā var nokļūt kādā vietā, kas atrodas nost no trokšņainā Doma laukuma kņadas, dīvainā, līkā ielā gandrīz blakus Saeimai; šī ir E.T.A. Hofmaņa Vecrīga, vienīgā vecās pilsētas daļa, kurā es esmu pratis apmaldīties. Tur ir kāds iestādījums ar neatbilstoši aktīvu nosaukumu: Ķiploku krogs. Man gluži vai vēsturiski vārds “krogs” saistās ar kaut ko lielu un skaļu, vēl jo vairāk savienojumā ar vārdu “ķiploks”. Nekā tāda, te runa drīzāk būtu pamazināmajā formā — krodziņš. Es tajā ieeju, oranžās gaismas aicināts, kad ārā ir krēsla, bet dvēselē — mijkrēslis. Ar ķiplokiem varētu vienīgi saistīt vēlēšanos sevi paauklēt, apārstēt, un pirmās zāles te uzreiz būs ķiploku šņabis.

RL-12_72

Tikai pēc tam, kad kādu personisku iemeslu dēļ — galu galā, var iztikt arī bez dzejas, kaut kur jau cilvēki iet arī tikai paēst —, tu esi apsēdies pie koka galdiņa, uzmanība no sevis novēršas vietas virzienā, un tu aplūko apmeklētājus, oficiantus un ēdienkarti, sagatavojot sevi kādai tuvākā laika lomai: tu būsi skumjš, domās iegrimis vakara cilvēks, kura tukšajās acīs atspoguļojas luterāņu konsistorijas logu gaismas, vai varbūt enerģisks hēdonists, kas prot sevi sagatavot ēšanas baudai — sākot no ēdienu apraksta izgaršošanas līdz atslīgšanai krēslā, gaidot pasūtījuma materializēšanos salātu, gaļas, kartupeļu, mērces mūžīgajās formās. Pamēģināsim. “Vīngliemeži ķiploku sviestā…” Jā, par vīnu. Nav noslēpums, ka vīns necieš asus garšaugus, un ar ķiplokiem ir vāji savietojams. Vīna karte ir gandrīz vai atbilstoša šai nesaskaņai, vīni nav dārgi (sākot ar 1.50 par glāzi), un to izvēle ir neliela: no baltā un sarkanā itāļu Canaletto līdz austrāļu Wolf Blass Shiraz, kas arī pats dārgākais (Ls 20). “Cepta āte baltvīna-ķiploku mērcē ar spinātiem un papriku. 4.40. Liellopu gaļas un rudens dārzeņu sautējums bulgāru gaumē ar rīsiem…” Kaut kā patīkami no tiem “rudens dārzeņiem”… Dārgākais ēdiens ir “garšaugos marinēta jēra gaļa ar pikanto sinepju mērci” — 7.80. Bez šaubām, restorāna iekārtotāju realitātē atgriež deserti: “burkānu pīrāgs ar ķiploku(!)-medus mērci” vai “ķiploku suflē”. “Ķiploku uzkodu plate” — ar to arī sāku, tā teikt, firmas dēļ. Visdrīzāk ceptie veselie ķiploki, ķiplokaini eļļainās olīves, siers, savvaļas ķiploki labi saderas ar glāzi alus, teiksim, šeit ir Lāčplēša gaišais. Starp citu, vai jūs zinājāt, ka ķiplokus sauc arī par “svēteņiem”? — Es nezināju. Vispār, ķiplokiem varētu sacerēt slavas dziesmas, un tas arī ir darīts. Tiesa, es nezinu, vai tieši šeit — nu, nav nekādas ķiploku smakas (?), smaržas (?), kā jums tīk. Piemēram: ķiploku dzimtene ir kirgīzu stepes. Jauki. Romas valstī ķiplokus uzskatīja par drošsirdības sekmētājiem un ar tiem baroja kareivjus, sevišķi pirms kaujas. Vai pavisam labi: nekristītus bērnus ķiploki aizsargā no ļaunajiem gariem. Tautas medicīnā ķiploku bāž ausīs, liek uz zoba, ar to berzē kārpas, liek uz bišu koduma, uz augoņiem, dzer ar saldu pienu pret cērmēm, ar sāli pret vēdera sāpēm, ar medu sien klāt ēdējam un pušumam. Pret vīvelēm zirgiem dod ķiplokus ar tabaku vai degvīnu un alu ar sāli. Ķiplokus lieto arī kā možuma vairotājus, piemēram, ķiplokus dod gailim, ja tas ir slinks vistu mīņātājs.

RL-12_73

Es pārlaižu skatienu pāri nelielajai krievu drukātā “g” veida telpai (pāris atsevišķi, “neredzami” galdiņi ir arī otrajā stāvā). Ķiploku kroga publika ir līdzsvarota, nesteidzīga un neuzbāzīga. Vienmēr ir kāds ārzemnieks. Stokholmā, no kurienes šeit ieklīdusi ķiploku ideja, līdzīgs restorāns esot vājprātā populārs; pie mums tas nekad nav tukšs, tā būs precīzāk. Oficianti ir varbūt pat par mierīgu, vienbrīd man pat ienāca prātā, ka viņi varētu būt mēmi. Lūk, tikmēr man nes ķirbju zupu — “ar kariju un čili” un droši vien arī ķiplokiem kaut kādā veidā. Tagad es saprotu oranžā siltuma noslēpumu — oranži ir arī kroga logu ietvari. Lielajā glītajā šķīvī oranžā biezzupa izskatās lieliski, un tās konsistences maigums un garšas asums burtiski pārplūst manī. Šķīvji, lai arī nav uzsildīti, patiešām ir lieli un patīkami. Jāuzliela arī steiks, ķiploki ir neuzkrītoši, bet gaļa ir pareizajā mīkstumā un sulīgumā. Gaidīšanas laiks, līdz atnes ēdienu, ir ļoti pareizs — ne uzreiz, un tu paspēj izdomāt vienu negaru patīkamu domu, līdz tavu uzmanību pārņem, teiksim, burkānu pīrāgs. Un tagad nu ir kārta ķiploku-medus mērcei: te nu man šķiet, ka ķiploki ir vairāk, tā teikt, formas dēļ: lai pierādītu, ka viss var būt ar ķiplokiem. Viss var būt ar ķiplokiem: kāda japāņu grupa esot apgalvojusi, ka šī vieta tiem beidzot atgādina mājas, tas ir, Japānu. Mazliet saņemoties, es varu aizdomāties līdz Kioto akmens dārzam. Šeit ir koks, smilšu sajūta, balsis kā strauta čaloņa vai lapu čaukstoņa, tādi kā aizslietņi… Atkal un atkal spēlē vienu un to pašu Stingu, konsistorijā izslēdz gaismu, gaišs paliek tikai nakts sarga logs. Naktīs mašīnu troksnis no Valdemāra ielas tilta atgādina jūras šalkoņu.