Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jānis Šķērstiņš.
Rīgas Jūrmala – Latvijas skaistākā peldvieta
Autora izdevums, 1930
Lieliska grāmata lasīšanai periodā, kad nav kad lasīt. Var sākt no jebkuras vietas, atgriezties pēc ilgāka laika, nav vajadzības pārlaist acis iepriekšējām lappusēm, lai atcerētos, “kā tur bija.” Taču pati lasīšana šajā gadījumā ir šāda “acu pārlaišana.” Kam? Nu, personīgajai dzīvei. Iemesls, kāpēc vispār lasu grāmatas par Jūrmalu, ir, ka savulaik biju tai ļoti pieķērusies. Tik ļoti, ka agrīnajos tīņa gados, kad likās tik svarīgi atrast formulējumu – formulu? – sajūtām, es sev patētiski teicu: “Es apzinos, ka te esmu laimīga.” Braucot cauri tagadējai Jūrmalai, es nekādi šo sajūtu nevaru restaurēt. Bet šādas grāmatiņas, lūk, man to atdāvina. Kaut arī autors sev izvirzījis uzdevumu identificēt visus Jūrmalas trūkumus, kas neļauj tai kļūt par Eiropas mēroga kūrortu – no skopajiem tirgotājiem, kas negrib nodot pilsētas rīcībā daļu savas zemes ietvju izbūvei, līdz vietējo provinciālajai nevēlmei ar krieviem sarunāties krieviski, ar vāciešiem – vāciski – viņš tomēr nevar izvairīties minēt vārdus, kas man kalpo kā zināmais cepumiņš: laivas, ūdens, smiltis, tīkli, kāpas, koka laipas, žāvētu zivju pārdevējas. Vasara. Tā kā tikai daži no tiem vairs attiecināmi uz Jūrmalā reāli pastāvošām lietām, es pie viena saprotu, cik patiesībā ilgi esmu jau dzīvojusi.