Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jāzeps Vītols
Manas dzīves atmiņas
Sastādījis un komentējis Oļģerts Grāvītis
Rīga: Liesma, 1988
Lasīšanas ceļi ir neizdibināmi. Šoreiz, meklējot nezināmu krievu dzejoli par māti, ierakos Mihaila Kuzmina dzejas konkordancē – nolūkotais dzejolis gan bija par “Māti mīlestību”, un šajā gadījumā tā bija homoerotiska – un, protams, tā diena, faktiski divas, tā arī aizpeldēja kā sapnis, turpinot lasīt par Kuzminu, par huzāru Vjačeslavu Kņazevu, Olgu Sudeikinu, Annu Ahmatovu, Jozapu Jurkūnu un citiem zīmīgiem tēliem pieblīvēto pasauli, kurā pats labākais tomēr ir teksti, nevis dzīves, taču uzrakstīt, protams, bija iespējams, tikai dzīvojot. Kuzmins, 1884. gadā pabeidzis ģimnāziju, iestājās Pēterburgas konservatorijā – un, protams, ir tikai sakritība, ka man uz galda tieši tobrīd atvērta stāvēja togad vēl kompozīcijas klases studenta, bet 1886. gadā jau pasniedzēja Jāzepa Vītola atmiņu grāmata. Vītola atmiņās un Grāvīša personu rādītājā marginālā Kuzmina nav, un tālāk ceļš nogriežas uz Vītolu, jo viņa atmiņām piemīt divi īpaša interesantuma aspekti: valodas korpuss un izcilā spēja raksturot. Vītola valoda ir vēsturiska – tā pastāv tieši savā nepareizībā, un nevis vienkārši sava laika leksikā vai ortogrāfijā, bet viņa konkrētajā, biogrāfiski “pamatotajā” nepareizībā, tā ir latviešu valoda, kurā raksta vācu valodā audzis, Krievijā internacionālā valodas vidē gadu desmitus pavadījis cilvēks, un viņa valoda ir viņa portrets. Citus viņš portretē žilbinoši: “Viņš, lai gan dzirdes apdāvināts, tomēr it kā stulbs, neinteliģents opozicionārs atteicās man sekot uz mūzikas loģikas lauku, atzina mūzikas skaistumu ne secinātā, attīstītā domā, bet katrā atsevišķajā sapačkātajā čupskaņā par sevi.”