Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Karls Teodors Dreiers
Vampīrs, 1932
Vampyr, Carl Theodor Dreyer
Dreiers “Vampīru” uzņēma kā mēmo filmu, vēlāk tā tika ieskaņota, tādēļ arī skopie dialogi. Bet filmas stāstam ir sekundāra loma; tā vairāk saista ar vizuālo tēlu un kadrējuma izsmalcinātību; tajā viss ir savāds un noslēpumaini skaists.
Kad Alens Grejs nejauši savos klejojumos nonāk kādā pamestā nostūrī viesu namā un vēlāk – muižas ēkā, viņš apjauš, ka robeža starp dzīvību un nāvi, reālo un pārdabisko strauji izplēn. Vējrādis kā nāve ar izkapti rokā, kāds svešinieks upes krastā ar izkapti, ēnas, kas draiski dejo meža klajumā vai slepšus viņu vajā, lai kur viņš dotos, ik pa laikam kadrā redzamā kaprača ēna, jaunava uz nāves gultas ar brūci uz kakla (nav ne mazāko šaubu, kas pie tās vainīgs), dīvainais ārsts, kurš ierodas tikai naktīs, rada viņā aizvien lielākas bailes, bet tai pašā laikā vēlmi atklāt šo savādo rēgu pasaules noslēpumu, jo no baiļu magnētisma nav iespējams paglābties. Filmu skatoties, reizēm sametas auksti un neomulīgi, tieši tāpat kā Alenam, īpaši ainā, kad viņam parādās vīzija, ka viņš ir miris un guļ zārkā, bet mēs redzam slīpos zvanu torņus, sērīgās un ņirdzīgās sejas caur nelielo lodziņu zārka vākā mirušā Alena acīm, nonākot gluži vai savās bērēs. Vampīrs Dreiera filmā ir visa ļaunā iemiesojums, un, atšķirībā no mūsdienu kino mošķiem, to uzveikt iespējams ar klasiskajām metodēm. Secinājums varētu būt arī piedauzīgi vienkāršs – labāk kremēties, nevis ļaut sevi aprakt un nonākt sazin kādu sātanisku spēku varā.