Kaut kas tur bija

Kaut kas tur bija
http://brbl-dl.library.yale.edu/vufind/Record/3519597

Tā dēvētais “Voiniča manuskripts” ir vie­na no mulsinošākajām grāmatām, ar ko cilvēkiem varētu būt iznākusi darīšana, jo drīzāk gan šis ilustrētais manuskripts piestāvētu Horhes Luisa Borhesa vai Umberto Eko iztēlotai pasaulei. Par tā izcelsmes vietu, laiku vai autoru itin nekas nav zināms, arī manuskripta nosaukums nekā nav saistīts ar pašu grāmatu – Vilfrīds Voiničs bija pēdējais manuskripta īpašnieks, un viņš apgalvoja, ka 246 lappušu biezo sējumu 1912. gadā esot atradis kādā Itālijas klosterī. Līdz šim nav izdevies noskaidrot arī to, kādā valodā grāmata sarakstīta un kas ir redzams tās lappusēs sastopamajās krāšņajās ilustrācijās – vai tie ir mēģinājumi kataloģizēt reālus augus un dabas parādības, vai varbūt tie ir teiksmu tēli. Manuskripta pētnieki ir daudzmaz vienisprātis, ka tas nevarētu būt vecāks par 15. gadsimtu un jaunāks par septiņpadsmito. Pēdējā gadsimta laikā šī grāmata ir kļuvusi par savdabīgu “akadēmisko pašnāvību” līdzekli, kā to nesen ziņā par, iespējams, atšifrētām dažām manuskripta lappusēm nodēvēja laikraksta The Boston Globe žurnāliste. Apzīmējums ir trāpīgs, jo cerībā atšifrēt manuskripta noslēpumu savu pirms tam citām jomām veltīto zinātnisko karjeru upurējis ne viens vien pētnieks, un bez vērā ņemamiem rezultātiem. Tieši tāpēc arī jaunākās ziņas par Artūra Takera un Reksforda Talberta, un drīz pēc tam – arī Stīvena Baksa it kā identificētajiem augiem 37 ilustrācijās vai atšifrētiem manuskripta 10 vārdiem Voiniča manuskripta “vērotāju” aprindās izraisīja skepsi. Taču tas neliedz ikvienam šo brīnumaino un noslēpumaino grāmatu pārlapot pašam – Jeila Universitāte digitālā formātā to padarījusi pieejamu ikvienam.