Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kirils Serebreņņikovs
Nodevība, 2012
Измена, Кирилл Серебренников
Jau no pirmajiem filmas kadriem kļūst skaidrs, ka tā ir kaut kāda zinātniskā fantastika – nevis filmas žanra nozīmē, bet tajā, ka ir vēl cilvēki, kuri prot uzņemt labu kino. Mēdz būt filmas, kas izdodas nejauši – apstākļu sakritības, laikmeta un situācijas iespaidā – vai tieši otrādi – pretojoties tiem. Tādas filmas var arī nebūt tehniski perfektas vai profesionāli nostrādātas, un tomēr tās ir izdevušās. Šeit ir citādi – Serebreņņikova filma „Nodevība” ir ļoti precīzi un izcili pagatavota, turklāt – pagatavota jau pirms darba filmēšanas laukumā. To skatoties, ik brīdi bija jūtams, ka autors ir gudrāks par skatītāju (reizēm tā nav pārāk patīkama sajūta) un mums atliek vien bezpalīdzīgi ļauties visam, kas notiek uz ekrāna. Mūsdienu krievu kino tik reti nākas redzēt šāda līmeņa „darbu ar aktieri”, bieži vien labi aktieri tiek sabojāti ar neprasmīgu režiju un paviršu scenāriju. Serebreņņikovs (kaut kas viņa filmā atgādina Zvjaginceva, Sokurova un Lozņicas metodes) ir atlasījis fantastisku aktieru ansambli, to „faktūra” ir negaidīta un dīvaina, par rūpīgo atlasi liecina kaut vai tas, ka starp galveno sešu lomu tēlotājiem ir vāciete Franciska Petri (šāda sieviete noteikti patiktu Trīram), maķedonietis Dejans Liličs, latvieši Guna Zariņa un Artūrs Skrastiņš. Darbība notiek askētiskā un savādā vidē, kurā grūti uzminēt laikmetu un valsti, taču emocijas, jūtas, spriedze, kas veidojas vienkārša laulības pārkāpuma rezultātā, ir tas, kas liek filmu skatīties lēnām, aizgūtnēm un ar mokošu vēlēšanos neuzzināt, ar ko tā beigsies.