Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kormaks Makkārtijs
No Country for Old Men
Ņujorka, Alfred A Knopf, 2005
Nezinu, vai latviski piedāvātais oskarotās filmas nosaukums “Kur sirmgalvjiem nav vietas” ir pats labākais, bet šobrīd nav svarīgi, jo filmu vēl neesmu redzējusi un grāmatu nelasīju tās dēļ (kaut gan vispār man brāļi Koeni patīk). Ja pavisam godīgi, īsti pat nevaru pateikt, kāpēc Kormaku Makkārtiju vispār lasu - bet nelasīt nevaru, esmu “uzsēdusies”. No vienas puses - līdz vājprāta murgiem tumšs skatījums uz pasauli, tuksnesīgas ainavas ASV dienvidrietumos, kur darbojas stoiski, sevī noslēgušies un pārsvarā nesimpātiski varoņi, kuru rīcību vada visnotaļ pragmatiski, elementāri, eksistenciāli apsvērumi: ja negribi būt medījums, esi plēsoņa. Lakoniska, spriega, ķirurģiski precīza proza. No otras puses - šis skrupulozi antiestētiskais stils brīžiem vai uzprasās uz parodēšanu - varbūt tāpēc, ka gribas taču atbrīvoties no nemitīgi uzturētās spriedzes un neskaidrās baismu apjautas, kaut vai nervozi pasmejoties. Gadās, ka Makkārtijs balansē uz robežas, vēl solis un iekritīs lubeniska trillera plaši atvāztajā bezgaumībā, taču tieši tajos brīžos viņš piepeši atkal izdara ko tādu, ka tā arī neiznāk pasmieties, nobolīt acis un atviegloti nopūsties. Lūk, tieši šis “kaut kas” arī ir laikam būs tas, kāpēc turpinu viņu lasīt.