Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Līblings tieši laika
North Point Press, Ņujorka, 2004
Mazs, neglīts resnītis (tā par viņu raksta vai visi laikabiedri), par kuru vairs smejas tikai viņš pats, jo miesa sen satrūdējusi, bet kura asprātīgā, spriganā, it kā mūžīgi jaunā angļu valoda turpina izraisīt skaudību. Viens no žurnāla New Yorker galvenajiem balstiem divdesmit gadu garumā. Harolds Ross viņu pieņēma darbā cerībā, ka viņš rakstīs par ziloņu medībām Āfrikā, taču Līblings jaunībā bija ilgāku laiku pavadījis Parīzē - ja var viņam ticēt, tad galvenokārt ēdot - un ļoti ilgojās tur nokļūt atkal. Otrais pasaules karš ļāva viņam šīs ilgas piepildīt. Tieši šīs kara esejas lasot, pārņem šausmas - jo šis mierīgais, cilvēcīgais, pašironiskais un mazliet melanholiskais tonis šķiet kaut kas uz visiem laikiem zudis. Neiedomājami, ka tā - bez histērijas, ar maigumu - kāds varētu rakstīt par Irāku vai Afganistānu. Citi kari, citi rakstītāji. “Es zinu, jūs dodat priekšroku Astorijas Oskaram, taču man viesmīlības kritērijs turpmāk būs šie divi” - proti, divi karavīri, kas, bumbai krītot, ļauj Līblingam ienirt viņu bedrē, uzgāžoties viņiem uz galvas.” Neiespējami. Vēl jāpalasa esejas par boksu - Līblings slavens arī ar tām - kopš izlasīju Deivida Remnika grāmatu par Muhamedu Alī, zinu, ka bokss mani interesē.