Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Autore sastādītāja Ludmila Uļicka
Bērnība 45–53: bet rīt būs laime
Maskava: ACT, 2013
“Personiskā Krievija”: no daudzu cilvēku daudzajiem stāstiem, kurus rakstniece Uļicka atlasījusi, attīrījusi, savietojusi, ne tikai ekstrahējot pamattēmas (ēst, dzert, uzvara, skola, bērnunams, komunālais dzīvoklis, iela, pagalms, mazgāties, ģērbties, spēlēties, mirt – “un arī Staļins nomirs”), bet arī veidojot attiecības starp stāstiem, attiecības un sarunu grāmatas iekšienē, rodas sajūta, ka stāvi kaut kāda milzu Kuļikovas vai Borodinas lauka malā un vēro labā un ļaunā cīņu krievu/ padomju/ postpadomju mentalitātē. Vara šajā kaujā ir slikto karavadonis, bet, kurš vada labos, es pat īsti nezinu, var jau būt, ka Kristus, bet varbūt mazs žīdu puisītis, kura mamma spēlē kaimiņiem klavieres Vologdā, kamēr viņas māsa – dziedātāja Rīgas operā – ar visu ģimeni guļ nošauta kaut kur Rumbulā vai citā masu kapā, un viņš ieaicina šajā istabā pie klavierēm vācu pianistu, karagūstekni, kas, aiz loga stāvot, klausās mūziku. Un neviens tajā kaujā nekad neuzvar, jo tai nav nekā kopīga ar vēstures mācību grāmatām, kuras raksta un pārraksta uzvarētāji. Uļickas aizraušanās ar atmiņu man ir vairāk nekā saprotama. Vakar kādā sarunā, mēģinot atbildēt uz jautājumu, kāpēc man nav apnicis rakstīt dzejoļus – vecumā, kad hormonu vētras pa papīru vairs nedanco –, pateicu, ka tagad mana liriskā kaislība ir atmiņa. Bērnība 58–68, piemēram. Bet cik smieklīgi: grāmatai, kurā cilvēki stāsta par savu bērnību, ir norāde 16+.