Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Maiks Figiss
Laika kods, 2000
Timecode, Mike Figgis
Maika Figisa filma “Laika kods” ir izcils digitālā laikmeta mākslas darbs, kaut neesmu atradis vēl nevienu, kas dalītos ar mani entuziasmā. Figiss savu filmu nosaucis par “melno komēdiju par Losandželosu”, tai pašā laikā tā ir arī filma par pašu filmu (kādā epizodē jaunu autoru grupa praktiski izstāsta Figisa filmas principus). “Laika kods” tika filmēts reālajā laikā ar 4 digitālajām kamerām 15 reizes, kamēr tika panākta optimāla versija. Bija tikai scenārija uzmetums, uzrakstīts uz nošu līnijām, pārējais tika atstāts aktieru improvizēšanas ziņā. Filmai ir arī vizuāli polifoniska struktūra, jo visus četrus stāstus redzam vienlaikus – ekrāns konsekventi sadalīts četrās daļās. Reizēm redzam vienu un to pašu stāstu, bet tikai no dažādiem skatpunktiem: vienā segmentā, piemēram, ir sieviete mašīnā, blakus segmentā aktrise, kas klauvē pie pirmās sievietes mašīnas loga. Skaņas intensitāte kādā no ekrāna kvadrātiem norāda uz tā brīža centrālo stāstu. Dzīve ir haotiska, sadrumstalota, mēs alkstam pēc skaidrības un saprotamības, kas vairs nav iespējama (vismaz zināmā vecumā): to arī signalizē dalītais ekrāns. Harmonizējoši elementi ir divi: zemestrīce, kad visus stāsta varoņus vieno bailes, un Mālera Piektā simfonija, kas ir kontrapunkts vizuālajai saskaldītībai. Skatīties filmu varbūt nav viegli, bet kā saka kāda no filmas varonēm: “Man liekas, ka pienācis laiks sākt izglītot cilvēkus.”