Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viešūra ezers (arī Kaķītis) — skaistākais ezers Latvijā. Tajā ir arī zivis. Taču zivis var arī neķerties un omu tas nebojā. Man šis ezers ir psihiatra, psihoanalītiķa un citu ārstu vietā.
Kāla ezers — iespējams, ir pat vēl skaistāks par Kaķīti, taču pēdējā laikā uz turieni vairs nebraucu. Iemesls tam ir cilvēki, kuriem nav smadzeņu — ūdensmotociklu jājēji.
Juveris — makšķerēšana tajā sagādā baudu gan ziemā, gan vasarā. Vienīgi nopietnas zivis tajā neķeras.
Burtnieks — nav bijis ne reizes, kad ezerā kaut ko nenoķertu, turklāt ezeru apsaimnieko fantastisks kungs, Dzintars Vītols.
Kaņieris — labs ezers. Patīkami, ka nav pārāk tālu no Rīgas. Jāsaka, ka man pašam šis ezers ir tikai atmiņas. Krietnu laiku, kā turp vairs nebraucu. Iemesls? Laivas nomas cena neatbilst iespējamam lomam.
Liepājas ezers — brīnišķīgs piedzīvojums. Esmu bijis tur tikai trīs neaizmirstamas stundas, fantastiskā copmaņu, Liepājas simfoniskā orķestra muzikantu, kompānijā.
Alūksnes ezers — vienīgais šī ezera trūkums ir — pārāk tālu no Rīgas. Bet varbūt tieši tas ir labi un tāpēc Alūksnes ezerā joprojām ir zivis.
Lācīšu ezers — mazs ezeriņš, Jumurdas mežos. Man ar to saistās ļoti labas copes atmiņas. Pirms desmit gadiem tajā ķēru fantastiskas zivis. Tagad to, tāpat kā daudzus citus brīnišķīgos mazos ezeriņus, ir iztukšojuši maliķi.
Sasmakas ezers man saistās ar Mākslas akadēmijas prakses laiku, pirms divdesmit gadiem. Tur bija ļoti labi brekšu lomi, un mums, studentiem, tas bija aktuāli arī no iztikas viedokļa.
Babītes ezers — ar šo ezeru man ir sarežģītas attiecības. Zivis tajā ir, bet ķeras švaki. Žēl, ka tik labu ezeru un tik tuvu pie Rīgas pašvaldība ļauj apsaimniekot maluzvejniekiem.
Dobeļu dīķi Priekulē ir manas pirmās copes atmiņas un pirmās lielās zivis.
Nekad neesmu makšķerējis, bet gribētu makšķerēt: Papes ezerā, Ungurā, Usmas ezerā, Nabes ezerā un lielākajā daļā Latgales ezeru.