Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Māra Zirnīte
Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā
Dabas aizsardzības pārvalde, 2011
Slīteres nacionālā parka izdevums, kas iekļaujas Nacionālās mutvārdu vēstures pētniecības labo darbu sarakstā, atgādina pēdas, pa kurām aizgājis vesels vilku bars, liekot pēdu pēdā. Tas ir vairāku laiku nospiedums vienā tekstā. Proti, tajā ir sešu 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs dzimušu Kurzemes lībiešu dzīvesstāsti, kas ierakstīti 80. un 90. gadu sarunās, bet apstrādāti un izdoti, 21. gadsimta otrajai desmitgadei sākoties. Un tas nozīmē ne vien stāstītāju ietiekšanos mantotu senāku atmiņu slāņos, bet arī 80. gadu un Kultūras fonda Cilvēkarhīva laiku dedzības atspulgu.
Kā jau zināms, latviskajā ir daudz vairāk lībiskā, nekā ikdienā spējam apzināties. Bet ja varētu vēl “pa virsu” no pagātnes paķert kaut ko konkrētu, tūlīt un tagad izmantojamu, es ņemu no šīs grāmatas un šiem cilvēkiem “identitātes bērnību”, ko nevēlos zaudēt ne pilsētā, ne pasaulē: katru sīkumu redzēt tuvumā, personificēt un nosaukt. Līdzīgi, kā Kārlis Dišlers stāsta par Pitragu, kurā visam vārdu esot devis neredzīgs vecītis, vārdā Eduards Egliņš: “Šis ir Skudru ciems. Ciem mums vairāk ir: Zagļ ciems, Dess ciems un Slinkmaļ ciems. Tā viņ sakrustit. Bij tāds Plika baņķier iel, kas gandriz iet gar jūrs krast. Kliba iel bij. Tur bij tāds ar klib kāj. Tad bij tād Vecmeit iel, tād tur ar dzīvoj.” Kāpēc Zagļu ciems? “Nu, viens tāds našķs tur bij. Jā, vien otr reiz tā panašķoj.” Un man jau tika arī kas personisks Pitragā – uz Zviedriju pēc kara “no Pitrag aizbrauc Zanders ar sav famīlij”.