Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihaels Glavogers
Strādnieka nāve, 2005
Workingman’s Death, Michael Glawogger
Glavogers kopā ar Ulrihu Zeidlu bija tie divi austrieši, kuri pirms 25 gadiem savā valstī radīja pilnīgi jaunu dokumentālā kino tradīciju. Tās atslēga bija ar vizuālu perfekciju paskatīties uz šķebīgo sabiedrībā, uz lietām, ko cilvēki bīstas ieraudzīt paši sevī. Zeidls palika uzticīgs austriešu mietpilsoņu demonizēšanai, bet Glavogeru laika gaitā piesaistīja globālas parādības. Un “Strādnieka nāve” ir viens no viņa globālajiem projektiem. Vai šajā filmā mirst kāds strādnieks? Vēl ne, bet skatoties kļūst skaidrs, ka visi tās “strādnieki” – Doņeckas ogļrači, indonēziešu sēra nesēji, miesnieki no Nigērijas (un vēl citi) jeb, režisora uztverē, varoņi, spoki un lauvas – savā ziņā jau ir nolemti. Ievietojot skatītāju intīmā tuvumā ar šiem bīstamo un netīro darbu darītājiem, viņš atgādina, ka visa modernā pasaule ar tās metāla un stikla pilīm, patērēšanu un komfortu iznīcina ne vien pašu planētu, bet arī milzumu reālu cilvēku. Atsevišķo noveļu sērija noslēdzas ar epilogu Vācijā, Dīsburgas industriālajā parkā, kur bijušo tērauda lietuvju vietā izveidots izklaides parks jauniešiem. Ir sajūta, ka filma pa daļai veidota šejienes labi pārtikušajai jaunatnei, lai tā kaut reizi ieskatītos kāda, teiksim, pakistāniešu metinātāja skumjajās acīs un padomātu, vai nav jau par vēlu?