Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mišels Leriss
Fantoms Āfrika. Ekspedīcija no Dakaras uz Džibuti 1931–1933
Frankfurte pie Mainas: Suhrkamp, 1985
Es piekrītu: lasīt vāciski franču sirreālistu dzejnieka dienasgrāmatas ierakstus par etnoloģisku ceļojumu pa Āfriku 30. gadu sākumā – tas pat man pašam šķiet jau nedaudz par ekstravagantu. Lerisa piezīmes par franču slaveno ekspedīciju, kas divos gados šķērsoja 15 melnā kontinenta valstis no rietumiem uz austrumiem, etnogrāfiski ir bezpalīdzīgas un vairāk atspoguļo rietumnieku aizspriedumus un koloniālās paražas (arī savācot visu, kas liekas etnogrāfiski vērtīgs), taču jaukumu tām piešķir vēlāk plaši pazīstamā rakstnieka romantiskā refleksija par savu bezjēdzīgo ceļojumu, kuru tas spējis padarīt par sava dzīves “projekta” sastāvdaļu. Ar patiesu prieku es lasu: “Āfrikas kaķis pilnīgi nevaldāms – uzrāpies uz mana moskītu tīkla un ņaud, lai tiktu ielaists gultā. Mani patiešām pārņem grūtsirdība. Esmu kļuvis resnāks. Pretīga sajūta no savas nekontrolējamās izplūšanas. Un es vēl gribēju atgriezties no Āfrikas ar lepna korsāra pieredzējušo seju! Nevar būt rijīgākas, buržuāziskākas dzīves par mūsējo! [..] Kāpēc man etnogrāfiskā izjautāšana atkal un atkal liek atcerēties pratināšanu policijā? Cilvēku paradumus varbūt mēs iepazīstam tuvāk, taču pašu cilvēku? [..] Es tā arī neesmu gulējis ne ar vienu melno sievieti. Cik gan ļoti es joprojām esmu eiropietis!”