Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Paolo Sorrentīno
Šķiet, ka tas ir šeit, 2011
This Must Be the Place, Paolo Sorrentino
Apbrīnojami, kā vienā filmā var savienot kopā tik daudz asprātīgu un negaidītu jaunatklājumu. Tur patiesībā pietiktu kādām desmit vai divdesmit kulta filmām – jau Šons Penns atvaļinātas rokzvaigznes lomā vien ir izcils. Lai arī viņa tēlā, balsī un uzvedībā pazīstam gan Ozija Osborna, gan “The Cure” līdera Roberta Smita vaibstus, filmas galvenais varonis ir tik unikāls, ka viņā nav iespējams neiemīlēties. Valdzinošs ir scenārijs, kas līdz pēdējam brīdim neatklāj, par ko tad īsti ir šī filma. Neatņemama sastāvdaļa ir skaņu celiņš, kas attīstās no Arvo Perta un “Talking Heads” līdz nevienam nezināmai skotu grupai “The Pieces of Shit” (gan Deivids Bērns, gan minētā grupa sastopami arī filmā). Pavisam negaidīts un satriecošs ir holokausta un atriebības tēmas risinājums. Un ir skaidrs, ka tā ir filma, kuru pēc tam var skatīties vēl vairākas reizes, pa daļām, no beigām, kaut vai apturēt kadrus un atstāt kā ekrāna tapetes – šajā ziņā tur ir daudz no Vima Vendersa poētikas un fotogrāfiskuma.