Pavels Hille "Mercedes-Benz. No vēstulēm Hrabalam"

Pavels Hille
Mercedes-Benz.
No vēstulēm Hrabalam
Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2004

Ne pirmo, ne pēdējo reizi savā lasīšanas kartē braukāju ar pirkstu pa Gdaņsku, pa Ļvovu un atkal pa Gdaņsku, izmantojot poļu rakstnieka interesi par atmiņas dabu, lai uzturētu savējo. Ar Hilli man, protams, iet grūtāk nekā, teiksim, ar Hvinu, jo lasīt traucē tieši tās īpašības, kas tiek atzītas par viņa izcilību: veiklība un asprātība. “Puiku grāmata”. It kā apstāties nozīmētu aizmirst. Jāpārvar ātrums, iekšēji jāapstājas – un ārēji tas izpaužas tā, ka es lasot bieži aizmiegu, mīņājos uz vietas; jo naskāk teksts traucas, jo ātrāk aiz auto loga zib neskaitāmo stāstiņu (“baiku”), avantūru un notikumu detaļas (pie kāda stūra stāv Grass un Bruno Šulcs, pretī uz javas traucas, protams, pans Bohumils Hrabals, uz īsu mirkli pavīd neskaitāmi citi pazīstami tēli), jo lēnāka es kļūstu. Un otrādi, kur Hille atļaujas tekstu piebremzēt, es uzreiz kļūstu modra. Piemēram, avantūristu romāna garā uzrakstītā ironiskā pasāža par poļu fizikas institūta jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka un kooperatīvu rītausmas betona kluču ražotāja sablefoto “mobarta” mākslas izstādi ar dzīvu cilvēku iemūrēšanu varbūt atgādina Jura Zvirgzdiņa jautros izvirdumus (tāpat kā daudz kas cits šajā grāmatā), bet es, par spīti savai iemīļotajai tēmai, neesmu tās īstais adresāts. Un tomēr man Hilles grāmata patīk – tās ielu zīmējums, trajektorija, precizitāte, atgriešanās apļi un vecā liepu aleja, pa kuru vēsturiskā simetrijā pārvietojas gājieni ar kāškrustiem un sirpjiem/āmuriem, lai tēze un antitēze savienotos patiesi šausminošajā sintēzē, ko mums bija lemts piedzīvot. Un tumšās ēnas, kuras ceļmalās notver perifērā redze.