Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēters Brūveris
Divpadsmit metieni. Dzejas atdzejas un…
Rīga: Mansards, 2009
Nu kā gan patlaban nelasīt Brūveri: “Es dziedu, es valdu pār cildeno rīku. Es esmu cildenais rīks –/ spogulis, es esmu tas, kuŗš spoguli paceļ!/ Es tas, kurš skaļi bļauju, apreibis no tunas kaktusa sulas.” Lasīt, vēl iekams latviešiem ierastie pēcnāves sentimenti nav Piču padarījuši par cukurgailīti vai bronzas dievu. “ko jūs tur lapelēs savās avīzēs savās rakstāt par sodu un godu/ jums būs savā stundā/ savu sarakstīto sabāzt sev mutēs melīgās mutēs un aprīt”. Iekams nav atmiņā padzisis viņa profils (ne tas, kurš “Draugos”). Kad pēdējoreiz viņu satiku, kā piedien satikt dzejnieku, grāmatnīcā, viņš bija labā omā un rosīgs, tikai teica – kā teicis daudziem – ka rakstīt grib vairs tikai bērniem un dziesmu tekstus, jo tikai tie kam lieti der: pārējo/pārējie nedzird, nejūt, neuztver. “vientulībā – kā sacījis viedais – / nevajag slavas” – un, šķiet – nē, kāpēc šķiet, tas no rakstītā gaiši redzams – viņam tiešām gribējās būt derīgam – valodai derīgam – nevis ļaudīs slavenam. “ai! so-le-āāāāā/ so-le-āāāāāā/ āāāāāāāāāāāāāāā/ āā/ a/ ai/ un kad viss lietus būs sasūcies irdē/ tad varēs mierīgi un ar smaidu izdzirdēt/ kā vecais izūtrupētājs/ nosauc vārdos pāri palikušās lietas.”