Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pjērs Paolo Pazolīni
Salo jeb 120 Sodomas dienas, 1975
Salò o le 120 giornate di Sodoma, Pier Paolo Pasolini
Par šo filmu es no jauna iedomājos, skatoties, kā Homo novus piedāvātajā Romeo Kastelluči izrādē “Par Dieva dēla sejas koncepciju” tika tīrīta kāda veca vīra kakainā pakaļa un skatuves fonā izklātais Kristu attēls apmētāts ar rokasgranātām. Izrāde bija kārtējais atgādinājums, ka šādas antikatoliskas un anarhistiski kreisas spazmas var nākt tikai no Itālijas; savā laikā “Salo” (pēc marķīza de Sada romāna motīviem) bija to augstākais punkts. Filma ir melna jo melna alegorija par fašistu pārmērībām, tās īstenojot caur fetišismu, koprofiliju un sadomazohismu. Notiekošais nomaļā villā Toskānas augstienēs, kur seksuālu apspiedēju grupa tur ieslodzījumā jauniešus un soda tos pēc savas izpratnes, visvairāk šokē ar to, ka it kā “izsauc” paša Pazolīni drausmīgo galu drīz pēc filmas pabeigšanas: tā ir viņa pirmsnāves vēstule. Lai gan “Salo” nav piemērota skatāmviela cilvēkiem ar vājiem nerviem un, atvainojiet, arī sievietēm, tomēr ir patiešām pamācoša tiem, kas uzskata, ka autoritārai varai ir savi plusi.