Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pjotrs Buslovs
Visockis. Paldies, ka dzīvs, 2011
Высоцкий. Спасибо, что живой, Петр Буслов
Galvenā pagājušā gada krievu kino intriga, bez šaubām, ir jāredz, taču pirmais, kas nāk prātā pēc noskatīšanās, ir atvieglojums – jāpiekrīt kādam tvitera lietotājam, kurš pāris dienu pēc pirmizrādes Krievijā bija ierakstījis: “Noskatījos Paldies, ka dzīvs, nu – paldies, ka ne seriāls.” Šķiet dīvaini, ka tik milzīgi finanšu, tehnoloģiju un galu galā – arī talantu resursi ir izlietoti, lai neko īpašu nepateiktu. Vien parādīta mitoloģiska sabiedrība un vide, kurā dzīvo pārcilvēks, kurš drīkst visu, bet praktiski visi apkārtējie, sākot ar personisko ārstu un beidzot ar čekas virsniekiem, to vien dara kā uztraucas par viņa trauslo veselību un burtiski staigā apkārt uz pirkstgaliem, lai tikai varonis neuzzinātu, cik ļoti viņi ir uztraukušies. Tēls, bez šaubām, interesants, taču pasaules un kino vēsturē jau bijis – sākot ar Ahilleju un beidzot ar Supermenu, kas viegli ievainojams ar kriptonīta palīdzību. Visu pārējo filmā vērot var ar interesi – filmēts un apstrādāts ir ar vērienu, taču mazticamā (pat rūpīgi restaurēta autentiskā volga pa Maskavas ielām brauc ar savādu datorgrafikas piesitienu) padomju realitātes rekonstrukcija iet roku rokā ar tikpat mazticamu vēsturiskā sižeta līniju. Paliek vien rūpīgi sargātais noslēpums, ka zem Visocka maskas talantīgi paslēpies lieliskais Sergejs Bezrukovs. Filmas titros ir rakstīts vienkārši – Vladimirs Visockis.