Primo Levi. "Sestā diena un citi stāsti"

Primo Levi
Sestā diena un citi stāsti
Michael Joseph, Londona, 1990

Grāmatas nosaukums “Izdzīvošana Aušvicē” (Survival in Auschwitz) nav no tiem, kas mudina uz lasīšanu. Pārāk daudz decibelu - varbūt aptuveni tā to varētu formulēt. Taču man nesen radās iespēja izlikt jaunizgatavotos plauktos 20 kastes ar grāmatām, kuras nebiju redzējusi pēdējos pāris gadus, un šī piepeši “ielēca acīs.” Ņēmu un izlasīju. Un jutos no tiesas pārsteigta un aizkustināta, un satriekta - it kā par lēģeriem lasītu pirmo reizi mūžā. Jo autora izejas punkts un caurviju motīvs bija mulsums. Nevis par to, ko dara vai nedara vācieši, kapo vai pārējie ieslodzītie, bet gan par to, uz ko, kā izrādās, ir spējīgs viņš pats: proti, aprast ar domu, ka ir mazāk nekā cilvēks. Vēlāk noskaidroju, ka oriģinālā grāmatas nosaukums ir daudz atbilstošākais “Ja šis ir cilvēks”. Uzrakstīts tik labi, ka tūlīt ķēros pie otras Primo Levi grāmatas, kas manā īpašumā, pie “Sestās dienas”. Un tā - savādā kārtā atšķirībā no pirmās - uzdzina depresiju. Tā ir īsta (autors pēc profesijas ir ķīmiķis) zinātniskā fantastika, bet depresiju izraisa tas, cik pravietiskas bijušas šīs fantāzijas - par kopējamo mašīnu, ar kuru var kopēt arī cilvēka šūnas, par aparāta radītu realitāti, kas aprij reālo, par zinātniekiem, kas Dieva vietā rada cilvēku un strīdas, vai viņam piešķirt vai nepiešķirt brīvo gribu. Kādā stāstā varonis narkotiku izraisītu skaistu ilūziju vietā izvēlas nāvi. Pats Levi 1987. gadā nokrita no sava trešā stāva kāpņu laukumiņa. Policija to klasificēja kā pašnāvību.