Rauls Biskē. "Provansas vēsture"

Rauls Biskē.
Provansas vēsture
Les éditions de L’Imprimerie Nationale de Monaco, 1954 

Protams, ja negrasītos ceļot uz Provansu, diez vai jelkad šādu grāmatu lasītu. Pārāk daudz mulsinošu uzvārdu, skaitļu, ģeogrāfisko nosaukumu pārpilnība. Vēl lielāku sajukumu galvā rada tas, ka Provansas ir vairākas – bijusī Francijas province Vidusjūras piekrastē uz austrumiem no Ronas lejteces, Provence-Alpes-Cóte d’Azur, kas ir viens no mūsdienu Francijas reģioniem un ietver arī jau minēto Provansu, un tad vēl Langedoka – jo patiesībā mani interesē viss reģions, kur savulaik runāja – un trubadūri sacerēja dzeju – langue d’oc – oksitāņu (akvitāņu?) jeb senprovansiešu valodā (kas nozīmē, ka “jāgriež” klāt vēl arī tagadējās Itālijas un Spānijas  daļas). Biskē savā grāmatā, kas nosaukta par visautoritatīvāko šāda veida pētījumu, par dzeju nemin tikpat kā ne vārda, viņš pat saka, ka pats Provansas vārds, atšķirībā, piemēram, no Bretaņas, neraisot iztēli ne ar kādiem konkrētiem dabas jaukumiem, ne noteiktu kultūru – tas esot tikai administratīvs. Par spīti tam, šī ir viena no poētiskākajām un cilvēcīgākajām (daži teiktu – subjektīvākajām) vēstures grāmatām, kas man pēdējā laikā nākusi rokās. “Ligūriešu [Provansas senāko iedzīvotāju] izcelsme mums ir noslēpums,” viņš, piemēram, saka. “Ir jābrīnās, ka tādus neliešus (runa ir par saracēņu pirātiem) vietējie tik ilgi pacieta.” “Gadu vēlāk, karādamies pie laternu staba, Paskaliss [viens no Provansas neatkarības aizstāvjiem] demonstrēja savu sentimentālo uzticību atmestajām pagātnes formām.”
Ar šo teikumu Provansas vēsture beidzas.

Ieva Lešinska