Uldis Tīrons

Cikādes

Nupat atgriezos no Atēnām: Brodskis savā četrdesmit piektajā dzimšanas dienā tās nosauca par “viņpasauli”. “Apkārt bez apstājas taurēja mašīnas, es vilkos pa kaut kādu bezgalīgu ielu, ko bija pārplūdinājuši cilvēki vai varbūt braucamie, un nesapratu ne vārda, kad man pēkšņi ienāca prātā, ka šī arī ir viņpasaule, ka dzīve ir beigusies, bet kustība turpinās; šī arī ir mūžība.” Bija karsts, ļoti karsts, un es atcerējos Platonu, pareizāk sakot, “Faidra” ievadu, kur Sokrats un Faidrs meklē vietiņu netālu no Atēnām, kur varētu atgulties un parunāt par mīlestību. “Un šeit, ja tas tev pa prātam, pūš jauks vējiņš – tas ir visai patīkami – un, vasarīgi žūžinādams, piebalso cikāžu korim.” Man bija žēl, ka nedzird cikādes: šajā RL izlasīju, ka tās sāk sisināt tikai tad, kad augsnes temperatūra sasniedz precīzi 17,9° C, un tad savas īsās vasaras laikā virszemē viņas dzied, lai atrastu otru pusīti. Pretēji Platona apgalvojumam, ka cikādes apaugļojot nevis cita citu, bet zemi un no turienes arī dzimstot, Joanna Litra, Benaki Fitopatoloģiskā institūta zinātniece, man teica, ka tās tomēr arī čikojas, pēc tam sadēj oliņas kokos, bet pēc dažām dienām kūniņas krīt zemē, un pēc gadiem četriem kādā vasaras dienā cikādes uzrodas virszemē, uzrāpjas kokā un sāk savu dziesmu. “Lai nu kā, līdz jūnija sākumam visas cikādes ir klāt, to ir vairāk nekā visu cilvēku, kas jebkad dzīvojuši pasaulē, un jau līdz jūlija beigām tās visas ir pagalam.”

“Starp citu, vai šis nav tas koks, pie kura tu mūs gribēji aizvest?” Faidram jautā Sokrats. Jocīgi, vai ne? – Arnis sarunā ar Bībeles pētnieku Jairu Zakoviču arī piemin koku. “Šajā stāstā ir viens mīklains elements – koks.” Arnis min, ka tas varētu būt vīnogulājs, bet tā auglis – reibinošs; “tas varēja mainīt apziņas stāvokli”. Pirms pievērsties Zakoviča atbildei, gribēju vēl pieminēt citu šī RL vasaras numura varoni – slaveno šveiciešu režisoru Kristofu Martāleru, kurš kādā brīdī pārtrauca dzert, pavisam, jo saprata, ka dzeršana ir tikai atslēgšanās, lai arī ar izmisīgu attaisnojumu – radīt ko jaunu. Dzeršanā grib pārāk daudz zināt, tādēļ Martālers tās vietā “māca” sava veida nezināšanu, kas ļauj aktieriem pateikt, ka tu nezini, kas tagad jādara. Tas, starp citu, viņu arī sasaista ar Zakoviča atbildi par koku: “.. zināt labo un ļauno nozīmē zināt visu. Dievs gribētu, lai mēs saprotam atšķirību starp labo un ļauno, bet viņš negrib, ka mēs zinām pilnīgi visu.” Es nezinu, ko Dievs gribētu, lai es zinu. Sokrats sarunā ar Faidru uzstāj, ka esot smieklīgi pētīt to, “kas uz mani neattiecas”, kamēr “nespēj zināt pats sevi”. Par sevi nemāca koki vai cikādes, saka Sokrats, par sevi māca cilvēki pilsētā. Bet, Sokrat, vai gan tu pats turpat neteici, ka cikādes radās no cilvēkiem, kad tos dziedot pārņēma tāda jūsma, ka viņi “pameta ēšanu un dzeršanu un, paši to neapzinādamies, mira”? Tādēļ arī cikāžu cilts neēdot un nedzerot, bet tūlīt pēc piedzimšanas metoties dziedāt, līdz nomirstot un dodoties pie mūzām, kam ziņojot, “kurš cilvēks šeit kurai no viņām izrāda cieņu”. Vecākās mūzas – Kalliope un Urānija, ar skaistāko balsi – ziņo par tiem, kuri vada savu dzīvi filozofijā; nezinu gan, kura mūza varētu ziņot par mani.

Jā, starp citu, mans labais: cikādes ēd, un tās dzer. To man Joanna Litra Grieķijā pateica. Viņas caurdurot auga audus un sūcot tā sulas.

unnamed-5.jpg

Raksts no Jūnijs 2024 žurnāla