Cilvēki, lauvas, ērgļi un irbes, brieži, zosis, zirnekļi

Šodien ir 30. janvāris, filozofa Aleksandra Pjatigorska dzimšanas diena. Ir daudz iemeslu to neaizmirst, bet jo īpaši tas, ko viņam mīļais mistiķis Georgijs Gurdžijevs pie gestapo mājas Parīzē uzsauca augstas pakāpes SS virsniekam, iesizdams tam ar kāju pa dibenu: “Recollection!” Formāli tulkojamu kā “atcerēšanās”, šo uzsaukumu drīzāk vajadzētu uztvert Delfu uzraksta nozīmē – kā γνῶθι σεαυτόν, pazīsti sevi; es pats to gribētu saprast kā “atceroties savāc sevi” vai varbūt – “savācies!”. Jebkurš tālāks skaidrojums anekdoti sašaurina, bet gribētos teikt, ka cilvēks ir kaut kas tāds, kam pastāvīgi jāsavācas. Šādi saprastam cilvēkam nepieciešama Pjatigorska kultivētā uzmanība pret ikvienu savu soli, domu, tai skaitā domu par sevi, kā arī pret visu, “kas notiek šeit un tagad”. Turpinot sekot Pjatigorskim, šī uzmanība nepieciešama, lai visu patlaban notiekošo uztvertu kā vienīgi ārēju iemeslu savai domāšanai, galu galā atmetot to kā savai domāšanai svešu un nenozīmīgu. Savukārt “viss notiekošais” atgādina Dekarta “ļauno ģēniju”, kas tiecas izkliedēt šo nepieciešamo uzmanību, kur pagadās, un dara visu, lai tikai pievērstu visu uzmanību viņam, uzstājot, ka ir, un – pats galvenais – liekot aizmirst pašam sevi, to pašu “sevi”, kas, pēc Gurdžijeva un Pjatigorska domām, bija jāatceras.
Tās nav (vai ir?) tukšas pārdomas pelēkā ziemas rītā; esmu piecēlies ar nemieru par pasauli: atveru ziņas, lai pārliecinātos, ka nekas nav mainījies uz labo pusi; rezignēti nodomāju, ka neko nepaspēju un nepaspēšu; vieglu nelabumu izsauc apziņa par beigām, lai arī es negribu piekrist vēsturniecei Unai Bergmanei, kas šajā RL numurā publicētajā diskusijā apgalvo, ka šis nemiers saistīts tikai un vienīgi ar bailēm no nāves: tās ir ļoti nominālas bailes, kurām grūti noticēt. Drīzāk man ir sajūta, ka negantas menādas mani saraustījušas gabalos un tagad nezinu, kur ko meklēt. “Bet ja tevi pēkšņi pārņem izmisums? Ko tad vērti ir tavi plāni?” jautā šveiciešu režisors Milo Raus šajā pašā žurnāla numurā. “Šveicieši ne pārāk iespringst attiecībā uz savu rīcību. Un, ja Godārs pasaka: “Esmu noguris,” – tad tas nozīmē beigas, un tad viņš ir miris. Viņš bija ļoti intelektuāls cilvēks, vai ne?” Es neesmu Godārs, bet jūtos kā šveicietis. Varbūt arī man vajadzētu kā Robertam Vinovskim uztetovēt uz kādas rokas to pašu γνῶθι σεαυτόν, lai gan, sekojot paša radītajam tēlam, arī roka var atrasties ne tur. Lietas, priekšmeti, kari, “cilvēki, lauvas, ērgļi un irbes, brieži, zosis, zirnekļi, mēmās zivis, kas mājoja ūdenī” – es varētu atrasties jebkurā vietā, bet es neesmu. Čehovs (vakar bija Antona Čehova dzimšanas diena) liek domāt, ka tāda vieta varētu būt teātris, tajā aktieri arī var būt jebkas, taču – saka Milo Raus – “strādā tikai patiesība”. Šādā gadījumā “tu atrodies vienā vietā, skatītāju skatienu krustpunktā .., blakus ir tumsa, un skatītāji skatās uz galveno”. Es kā skatītājs nezinu, kas ir galvenais, bet tas ir kā slavenajā Gunāra Bindes fotogrāfijā, kad (kā stāsta Binde intervijā šajā RL) vecais Smiļģis savu “bildi paņēma, paskatījās un redzēja, ka nav vairs varenā Smiļģa”. Strādā tikai patiesība, un bez tās nekādam “es”, pat ne rokai, nevar būt vietas nekur – ne mājā, ne valstī, ne teātrī.
Šodien ir Pjatigorska dzimšanas diena, un Pjatigorskis neļauj aizmirst domu par sevi. Un, tā kā šī doma arī ir kaut kas ārējs, tas ļauj sevi uztvert ne tik nopietni kā šajā slejā. Tādēļ: par jums! “Ko nozīmē – “par jums”? Lai jums būtu viegli un bezrūpīgi, jo nekāda cilvēciska laime – es tagad nerunāju par dēviem un asūriem – ... jo cilvēka laime ir vieglums un bezrūpība, vispirms – vieglums un bezrūpība.”