Meklējot savējos

Dažiem par savējiem kļūst dārza puķes, citiem meža koki, vēl citiem Antarktīdas pingvīni vai aiz polārā loka dzīvojošie ziemeļbrieži. Ir dzirdēti gadījumi, kad par savējiem kļūst suņi, delfīni, milzīgi astoņkāji, pat izteiksmīgi akmeņi vai kalni un mākoņi, upes un ezeri. Pavisam dažiem laimīgajiem izdodas atrast savējos starp cilvēkiem. Arī starp cilvēkiem gadās, ka savējos neienīst kā svešos, lai gan bieži vien valodā, vārdos un nosaukumos paši tuvākie, radniecīgākie, savējākie dzīvē izturas kā svešie; turklāt – lai viss nešķistu tik vienkāršs un pats par sevi saprotams – reizēm pat svešie izturas kā savējie. Savējos, kas rīkojas kā savējie, savējos, kuru savums savstarpēji sasaucas un saskanīgi sadzīvo, viegli mīlēt kā sevi pašu, jo viņi neko daudz no sevis paša neatšķiras. Atšķirības starp savējiem var būt tik nelielas, ka mīlēt savējo būs vieglāk par vieglu. Retais izvēlas grūtāko ceļu un iemīl svešo, dīvaino, mežonīgo, neparedzamo, citādo, atšķirīgo. Nav šaubu, ka mīlošais mīlot arvien vairāk līdzinās mīlētajam, lai gan šī līdzība nemīlošām acīm nav saskatāma.

Nozīmīgākās 20. gadsimta grāmatas par sēnēm priekšvārds sākas ar vārdiem: “Šī grāmata domāta tiem, kas mīl sēnes, kas mīl visu krāšņo mežonīgo sēņu pasauli tādā pašā veidā, kā daudzi mīl lauka ziedus un putnus gaisā.” Dīvainākais šajos vārdos nav to nozīme, vieta grāmatā vai saistība ar iespējamo līdzību starp grāmatas autoriem un viņu mīlestības objektu. Nē, manuprāt, dīvainākais vismaz no manas šodienas viedokļa ir tas, ka zem priekšvārda parakstījusies Maskavā dzimusi krievu sieviete Valentina P. Wasson – pediatre Valentīna Pavlovna Vasone (dz. Girkena), kas grāmatas pirmo nodaļu sāk ar vārdiem: “1909. gada vasarā, kad man bija gandrīz astoņi un manai māsai bija tuvu septiņiem gadiem, mēs pavadījām mūsu vasaras brīvdienas Majorenhofā, Rīgas tuvumā, pie Baltijas jūras. Mūs ieskāva priedaines, zemes virsmu klāja priežu adatas un melleņu krūmi.”

Skaitot savas pēdējās dienas Dubļos, ja atgriežas pie drošākās Dubultu nosaukuma etimoloģizācijas, man ir patīkami, ka viena svarīgākās grāmatas par sēnēm līdzautore savas sēņu gaitas sākusi tepat netālu, tagadējos Majoros. Viņas vīrs un otrs grāmatas līdzautors Gordons Vasons gandrīz vienlaikus ar viņu medusmēnesi 1928. gadā Katskiļu kalnos kļuva par baņķieri. Taču viņa dzīves, domas un interešu ievirzi daudz vairāk nekā viņa spožā baņķiera karjera ietekmēja viena pastaiga, pēc kuras Tīna atgriezās ar kopīgām vakariņām paredzētām sēnēm. Viņu strīds par to, vai baravikas var ēst vai arī tās ir neēdamas, nevērtīgas, kaitīgas vai pat indīgas, kļuva par pamatu viņu abu ieviestajam mikofobo (piemēram, amerikāņu un angļu) un mikofilo (piemēram, slāvu un somugru) kultūru nošķīrumam un viņu abu dzīves aizrautībai ar sēnēm (abu autoru visdziļākā pateicība grāmatā izteikta dzejniekam Robertam Greivsam, kura eseja “Ko ēda kentauri” ir viens no poētiskākajiem mēģinājumiem izsekot nekad neviena neuzrakstītas senās sēņu vēstures vinjetēm).

No pēdējo 77 gadu redzes viedokļa iedomāties, ka Maskavas krievu sieviete un Ņujorkas amerikāņu vīrietis raksta kopīgu grāmatu par sēnēm, izklausās mazticami. Taču neredzamā prātu sēņotne savieno vēl ciešāk nekā pazemes tumsā paslēpies neredzamais un tikai pavisam nesen atklātais micēlijs, bez kura uz šīs zemeslodes nebūtu nekā dzīva, toties būtu bezgalīgi daudz mirušā. Tā vai citādi sēnes savieno visu ar visu. Taču manu nesen daudzviet skandēto pirmo rūcienu jeb nākotnes izsaukšanas rēcienu “mācieties no sēnēm” vēl nesenāk nācās papildināt ar zemsvītras piezīmi: “Ja gribat, varat mācīties no akmeņiem, upēm, mākoņiem, uguns, augiem vai dzīvniekiem.” Doma vienkārša: mācieties vienalga no kā, atrodiet, no kā mācīties. Mācieties no kaut kā senāka par sevi, kaut vai no klusuma vai tukšuma. Mācieties vienīgo svarīgo māku un mākslu, kas kopīga domai un rīcībai: mācieties laika mākslu, klusēt, runāt un rīkoties īstajā brīdī, bez steigas un vilcināšanās. Mācieties meklēt, atrast un nepazaudēt savējos. Un mūžīgs paldies Kārlim Skalbem par piespēli no 1907. gada.