Arnis Rītups

Зирни прет сиену

Zīgs nevoid minis. Joprojām, neskatoties uz to, ka viņa atbildīgie radi nolēma Zīgu aizgādāt no draugu, kopēju un mīļu skaņu iekļautās weitas Rīgas centrā uz kādu svētā Jāzepa vārdā nosauktu slimnīcu viesnīcu cietumu Parīzē. Tiesa, pat cilvēkam, kurš sociālistiskajā Francijā nebija iekārtojis sev veselības apdrošināšanu, ar mūzikas un kino industrijā ietekmīgu другу palīdzību vai varbūt pateicoties Sprancūzijas vēstniecības palīdzībai, vai vispār pateicoties laimīgai sakritībai (maximize serendipity in your life, kā saka Nasīms Tālebs), no vienas uz nākamo vetu Zīgu nogādāja ar Francijas valdības gādātu īpašu lidmašīnu, kas nodrošināja viņa līdzsvarotu pārvešanu, kā rezultātā viņa stāvoklis nepasliktinājās. Situācijā, kurā nekas nav zināms, precīzāk, situācijā, kurā konvencionālā medicīna atzinusi savu bezspēcību, var rēķināties tikai ar brīnuma iespējamību vai drīzu, lēnu, bet drošu nāvi, kam draugi var labākajā gadījumā nodrošināt labākos iespējamos apstākļus. Domājot par piecos kontinentos izmētātajiem Zīga draugiem, kuru mīlestības upes sāka plūst uz Rīgu, tikko tika izveidota “Sieg news” grupiņa lietotnē WhatsApp, kopā ar Rīgas joprojām lielāko muļki nonācām pie “Zīga fenomena”. Īsumā, miršana un nāve pamazām dara redzamas cilvēka visu mūžu audzētās neredzamā organisma daļas, kas līdz tam bijušas izmētātas pa visu pasauli, bet nāves tuvuma laikā (iespējams, arī citos īpašos apziņas dzīves brīžos) sāk vienoties vienā veselā veidolā, kuru vienkāršības labad var saukt par “neredzamu sēni” (to, ka sēne vēl vairāk nekā cikāde dzīvo ļaudīm neredzamu dzīvi, vislabāk zina mikologi). Zīga fenomens, citiem vārdiem, pievērš uzmanību katra cilvēka darbībai neredzamajā pasaulē, kas kļūst redzama miršanas un nāves laikā. Vismaz tiem, kas mirēju mīl. Zīgs savas neredzamās dzīves laikā ir uzaudzējis lielu neredzamu sēni, kuras aprises jau tagad sāk kļūt redzamas un aptver visu pasauli, vismaz piecus kontinentus. Labs “Zīga fenomena” piemērs ir pats Zīgs, kurz nevaid Siris.

Lai gan visas viņa gaitas nevienam nav zināmas (iespējams, pat viņam pašam), Zīgs visu mūžu metis “zirņus pret sienu”, kā par sevi vēstulē iecerētajai Natašai saka Bidija Dandarovičs Dandarons. Atšķirībā no Dandarona, Zīgs nemeklēja vienu jum, bet visās sievietēs atrada savu jum; viņš nemeklēja savu guru, jo daudzos saskatīja skolotājus, turklāt ne tikai cilvēkos, bet arī situācijās, skaņās, tēlos, vārdos. Ko pasaulē, kurā skaitās, ka katram, kas nobriedis mācībai, parādās skolotājs, darīt tādam, kurš grib mācīties no visiem, ne tikai no visa; ko darīt kosmoseksuālam omni-amoram, kurš grib savienoties ar visu un visām, ne tikai ar vienīgo jum? Kā mīlēt kādu vienu tam, kurš grib mīlēt visu, visus un visas (all inclusive, ieskaitot burtus l g b t q u t t u t j p r)? Tādam var nākties rēķināties ar to, ka “Zīga fenomens” pieder pie neredzamās pasaules un ar redzamo pasauli saskaras tikai vietām un reizēm.

Savulaik mani mulsināja un uzbudināja Meistara Ekharta teiktais, ka “acs, ar kur tevi redz dies, ir tā pati acs, ar kuru tu redzi dievu”. Man vajadzēja piecus gadus lasīt 36 Aristoteļa rindiņas un simtiem to komentāru, lai saprastu, par ko runāja Meistars Ekharts. Sapratis es teiktu tā kā Saldus Kaspars, kurš šādos gadījumos saka: “var būt”, “tā var būt”. Kad vēl vienā vēstulē savai izredzētajai Dandarons skaidro viduslaiku kristiešu mistiķus, viņš veikli nonāk pie pretstatu un pretpolu sakritības un ideas, ka dies ir gan viss, gan nekas (vienā no Ekharta teoloģiskajiem traktātiem latīņu valodā gan ir diezman samežģīta pasāža, kur viņš apraksta galvenās piecas nozīmes, kādās var tikt lietots vārds “nekas”, taču tam tagad nav īstais lacks). Lielākās grūtības tam, kas ir gan viss, gan nekas, ir piedēvēt esamību, jo “esošais” atbilst tikai vienam noteiktam apziņas stāvoklim, kurā apziņa ierauga savu vienīgo priekšmetu – to, kas ir. Taču ar to viss nebeidzas, tikai sākas, tikai sākas, sevišķi vairgya. Таадс диваинс нередзамаас пасаулес пиескаариенс.

ekranuznemums-2024-07-14-184453.png

Raksts no Oktobris 2024 žurnāla