Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ritva Kovalainena un Sanni Sepo
Koku ļaudis
Helsinki: Hiilinielu tuotanto un Miellotar, 2006
Kas pabijis Somijas mežā, tas nebrīnīsies, ka tur iznāk grāmatas, kur apcerētas cilvēku attiecības ar kokiem. Šis ir reizē fotoalbums un informatīvs stāsts ar gaumīgi atlasītu dzejas piedevu - tikai senie folkloras teksti labā angļu atdzejojumā. Fotogrāfijas ir gan mūsdienu poētika, gan 20. gadsimta sākuma realitāte - meža “sasiešana”, lai atdod pazudušu govi vai cilvēku; tā saucamie “krusta koki” ceļā uz kapsētu, kur tiek iegravēti mirušo tuvinieku dati, lai viņi varētu vizuāli pārliecināties, ka nāve patiešām notikusi un jāsamierinās, ka atgriešanās pie dzīvajiem nav iespējama; “vārda koki”, kas stādīti kā dzimtas vai atsevišķu tās locekļu likteņa iemiesotāji un sargātāji; maskēti vīri, kas dejojot lūko mierināt nomedītā lāča garu. Tiesa gan, autori brīdina, ka viņu grāmata dokumentē to, kas Somijā gandrīz jau izzudis; pirmatnīgu mežu vairs tikpat kā neesot; 13. gadsimtā krustnešiem bija gandrīz neiespējami sameklēt darbaspēku svēto biržu izciršanai, bet šodien motorzāģi čakli darbojas utilitārisma ideoloģijas vārdā. Īstie “koku ļaudis” pa lielākai daļai vairs mītot tikai krievu Karēlijā un Igaunijā.