Ilmārs Šlāpins

Bendik Giske "Cracks"


Bendik Giske

Cracks

2021, Smalltown Supersound


Norvēģu tenorsaksofonists Bendiks Giske neslēpj ne vien savu homoseksualitāti, bet arī naidu pret saksofona tradicionāli fallocentrisko skanējumu. Šis instruments vienmēr esot pieradis izcelties jebkurā ansamblī, tā balss parasti pievērš sev uzmanību, bet jebkurā skaņdarbā saksofons kļūst par solistu. Lai šo konservatīvo priekšstatu izjauktu un dekonstruētu, Bendiks liek lietā ne vien īpašu spēles manieri, bet arī ierakstu sesijas akustisko uzbūvi. Piestiprinot kontaktmikrofonus visvārīgākajās saksofona ķermeņa daļās, tiek panākts īpašs skanējums, kurā izmanto klikšķus, švīkstus, pūsmas un klaudzienus, paša elpas un balss apstrādi, kā arī konkrētus paņēmienus, kas aizgūti no citām ierastām un arhaiskām muzikālām tradīcijām. Pusaudža gados Bendiks mācījies spēlēt austrāliešu didžeridū, Indonēzijā apguvis cirkulāro elpošanu ar flautu, bijis aizrāvies ar gamelāna orķestra mūzikas uzbūvi un principiem, bet Berlīnē viņš pievērsies arī tehnomūzikas izpētei un teorijai. Rezultātā tapis spokaini ēterisks un vienlaikus taustāmi ķermenisks albums, kas pa īstam atklājas pēc kādas trešās vai ceturtās klausīšanās reizes.

Raksts no Oktobris 2021 žurnāla