Ten Ka "Sonic Geometry: Structures, Patterns and Forms"

Ten Ka

Sonic Geometry: Structures, Patterns and Forms

2021, Jersika Records

Šķiet, ka sen esmu gaidījis kaut ko šādu, pats to īsti neapzinoties. Saksofonists Deniss Paškevičs ir piedalījies ļoti daudzos projektos ar dažādiem nosaukumiem un koncepcijām, viņa instruments skan ierakstīts kādos 50 albumos, taču nu ir tapis kas tāds, kas ievērojami atšķiras no visa iepriekšējā. Un runa nav par to, ka mūziķis būtu ķēries pie jauna muzikāla žanra, drīzāk atšķirība ir paša pozīcijā: šoreiz viņš nav ne ansambļa līderis, ne pieaicināts viesmūziķis, viņa saksofons nav ne solo instruments, ne fona elements. Lai arī albuma ierakstu viegli noturēt par ilgstošā studijas montāžas darbā radītu gobelēnu, tas tapis “dzīvajā” trīs dienas ilgušā ierakstā leģendārajā Reformātu baznīcas studijā, pašam Denisam darbojoties ap analogiem sintezatoriem, elektriskām un preparētām klavierēm, savu paša balsi, protams, tur ieskanas arī saksofons un pat flauta. Neskatoties uz elektrizēto skanējumu, mūzika ir silta un dzīva, tā uzrunā visus mūsu uztveres kanālus vienlaicīgi (nemēģināšu pat atšifrēt, ko ar to esmu domājis), bet savdabīgu atslēgu projekta “Ten Ka” uztverei es ieguvu koncertā Hanzas peronā, kur Paškeviča uzstāšanās tika pieteikta kā “Ten Ka” un Kaspars Rolšteins (šoreiz basģitārista ampluā). Atcerējos Gavina Braiarsa albumu “Titānika grimšana”, tajā komponists centās ar partitūras un ieraksta apstrādes tehnoloģijām radīt efektu, it kā mēs klausītos kuģa orķestra grimšanu okeāna dzīlēs, mūziķiem turpinot spītīgi spēlēt iesākto skaņdarbu – aizvien neskaidrāk un izplūdušāk. “Ten Ka” gadījumā iztēlojos apokaliptisku ainu, kur pamazām augošais radioaktīvais fons blīvi piepilda telpu kādā pazemes metro tunelī, bet saksofonists, kurš ieradis spēlēt savu franču šansona melodiju garāmgājējiem, turpina to darīt, lai arī nav kas klausās un arī pirksti neklausa. Bet mūzika turpina skanēt. Un turpinās mūžīgi.