Aleksandrs Pjatigorskis "Filozofiskā proza, 3. sējums"

Aleksandrs Pjatigorskis

Filozofiskā proza, 3. sējums

Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2014

Šodien jebkuru izklaidi – un arī grāmatu lasīšanu – nākas sākt ar atvainošanos, bet izlasītajā gribas saskatīt kaut ko, kas varētu nākt par labu saprašanai un, vēlams, palīdzēt garīgajam līdzsvaram. Lasīt Pjatigorski, kā man šķiet, ir dvēselei labi, bet romāns “Senais cilvēks pilsētā”, pateicoties virsuzdevumam – saprast, kas ir vēsture –, piešķir šeit un tagad notiekošajam mērogu, kura tā pietrūkst uz faktiem reaģējošajai apziņai. Kā teiktu Aleksandrs Moisejevičs – un visi varoņi romānā, arī viņu daiļās draudzenes, runā kā Aleksandrs Moisejevičs: “Vēsture tur arī sākas, kur beidzas cilvēku spēja TURPINĀT DZĪVI.” Šķiet – ne ko piebilst, ne ko atņemt, taču nevajag dramatizēt dzīves pārtraukšanos, jo šajā kontekstā tā saprotama kā obligāts priekšnoteikums jēgas piešķiršanai visam tam, kam “pašam par sevi” nekādas jēgas nav un nevar būt, tai skaitā vēsturei. Individuālie izmisuma brīži “aicina” saprast pašiem sevi, bet gadsimta izmisuma brīži spēj “izmest” milzīgus apziņas enerģijas kvantus, kas pārvēršas dzejā, filozofijā, mākslās un lietās. Turklāt maziespējami notikumi notiek, jo faktiski ir notikusi mana doma par tiem.

Visu galveno es jau esmu pateicis, tāpēc beigās uzdāvināšu vēl vienu mazu baiku no Pjatigorska romāniņa. “Es te nesen izlasīju nelielu grāmatiņu par ebrejiem. Jūs zināt, kas ir ebreji? Ticiet man, viņu patiesībā nav. Viņus izdomāja, lai kaut kā savilktu kopā galus.”