Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Amanda Gormane
Sauc mūs tā vārdā, ko nesam
Ņujorka: Viking, 2021
Kad Džo Baidena inaugurācijas ceremonijā 2021. gada janvārī uzstājās ASV vēsturē jaunākā dzejniece laureāte Amanda Gormane, sajūtas bija pretrunīgas. No vienas puses – cik bieži Amerikas televīzijas skatītājiem (un, protams, inaugurāciju skatās miljoni) ir iespēja vērot dzejas lasījumu? Jāpriecājas, ka dzeja izgājusi t.s. publiskajā telpā. No otras puses – vai dzejolim jāpatīk tikai tāpēc, ka to lasa jauna, skaista melnā dzejniece, kas pārvarējusi ar skaņu uztveres īpatnībām saistītu runas defektu? Ņemot vēl vērā ažiotāžu, kas sākās pēc šī lasījuma, tai skaitā prasību (tā gan it kā nākusi no aģentiem, ne no pašas Gormanes), ka sensāciju sacēlušo inaugurācijas dzejoli “Kalns, kurā kāpjam” (pēdējais šajā krājumā) drīkst atdzejot tikai jauna, melna sieviete, bez īpašas jūsmas saņēmu dāvanā šo grāmatu. Taču nav tā, ka dzeja būtu slikta: Gormanei labi padodas putukrējuma mākoņos ieslēptas žiletes un teksti, kuri nekaitina ar pārgudrām atsaucēm (atsauču ir ļoti daudz), bet ir tieši vērojumi. Krājuma rosolīgumu (eksperimenti ar teksta izkārtojumu un valodas lietojumu mijas ar pavājiem dzejoļiem, kuri šķiet paguruši no nodeldētajām metaforām un autores centības), protams, atvaino jaunība. Bet ar prieku jāatzīst, ka pie mums dzejas redaktori ir daudz stingrāki.