Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anatols Franss
Dieviem slāpst
Apgāds “Tilts”, 1958
Bērnībā lapojot grāmatas ciema bibliotēkā, uzdūros savādajam Anatola Fransa fenomenam, kas mani fascinēja vairākos līmeņos. Dzēlīga satīra, kas visbiežāk vērsta pret reliģiju un garīdzniecību, politisku līdzību un alegoriju piepildīta antiutopija, kas stabili balstās Monteskjē, Voltēra un Didro iedibinātajās tradīcijās, nevaldāms fantāzijas lidojums pagātnē un nākotnē, kā arī mūždien klātesošs smalks erotisms, kas pubertātes viļņu apslacītam zēnam lika krāšņi iztēloties visas tās salamandras, kurtizānes, eņģeļu sievietes un rabīnu meitas, kuras ik pa brīdim iejaucas sižeta attīstībā un sajauc kārtis alķīmiķu, bibliotekāru un filozofu jau tā spraigajās attiecībās. Kā jau kreisi noskaņotu ateistu, Fransu padomju laikā labprāt tulkoja un izdeva, taču vienu grāmatu es atradu tikai pirmskara izdevumā kādā antikvariātā. Tas bija nežēlīgs un biedējošs stāsts par Franču revolūciju, kas apēd pati savus bērnus; lasot to 80. gadu beigās, bija pilnīgi skaidrs, ka padomju bibliotēkā to nedrīkstēja turēt. Toreiz savu eksemplāru iedevu palasīt kādam citam un pazaudēju, bet nesen uzgāju citu izdevumu, šķiet, arī citā tulkojumā, izdotu trimdas latviešu apgādā pagājušā gadsimta vidū. Jā, bet tā apburoši vecmodīgā erotika ir jūtama arī šajā darbā.