Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Antuāns de Beks
Jaunais vilnis: jaunības portrets
Maskava: Rosebud, 2016
Žans Pols Belmondo platmalē un nevērīgu cigareti lūpu kaktiņā apzīmogojis visu to brīnišķīgo jauno sinefilu kinoutopiju, kura kļuva pazīstama ar nosaukumu “franču jaunais vilnis”. Antuāns de Beks virziena vēsturi uzsāk ar Brižitas Bardo parādīšanos, pastāsta par tālaika pašaizliedzīgo sinefilismu un ļoti nopietni pievēršas viļņa vietai sabiedrībā. Dīvainā kārtā šie uzsvērti apolitiskie kinematogrāfisti lieliski ierakstījās savā laikā; viņiem “būt par laikabiedru nozīmēja kategoriski nebūt tādam kā visi”. Jaunā viļņa politiskā līdzdalība izpaudās kā jauna kino stils, kas ļāva ciešā tuvplānā portretēt jauno cilvēku, fiksējot principiālu individuālismu un veidojot noteikta veida attieksmi pret pasauli. Taču jaunais vilnis jau sen ir atstājis aiz muguras sava laika sabiedriskās peripetijas un saglabājies uz ekrāna kā bezbēdīga un bezatbildīga jaunības apoloģija, kurā arī “Fin” filmas beigās var lasīt tādā pašā toņkārtā kā Godāra vēstulīti Trifo: “Kā dziesmā: agrā miglainā rītā nav vairs pat draudzības; mēs redzam cits citu vairs tikai kopplānā. Meitenes, ar kurām guļam, arvien vairāk attālina mūs citu no cita.” Iznākot no kinoteātra pēc Godāra filmas, uz jautājumu “Ko jūs gribētu sasniegt dzīvē?” iespējams atbildēt vienīgi tā, kā to dara Belmondo tēlotais sliktais puisis. “Es gribētu kļūt nemirstīgs, bet pēc tam nomirt.” Pašpuiciski un bezgaumīgi, tomēr Belmondo izrādījusies taisnība.