Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Benedikts Kalnačs, Pauls Daija, Eva Eglāja-Kristsone, Kārlis Vērdiņš
Fin de siècle literārā kultūra Latvijā
Rīga: LU LFMI, 2017
“No ārzemēm ieplūst daudz krietnu, dižu ideju. Bet literatūra, kas cildina tikai tulkojumus, ir bleķīga, mums vajag radīt pašiem ko jaunu, grandiozu,” esot rakstījis Plūdons ap 1895. gadu. Jautājums, protams, atklāts, vai pa šiem vairāk nekā 120 gadiem patiešām būtu radīts kas “grandiozs” un vai pēc tā vispār būtu bijis jātiecas. Personīgi man pietiek ar labu un lasīšanas vērtu. Šī grāmata nudien tāda arī solās būt, jo pievēršas periodam, kura arhitektoniskās sekas – pavisam noteikti Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās – turpinām apdzīvot un citādi izmantot, šī perioda mākslu un literatūru uzskatām par latviešu kultūras fundamentu, taču reti kad tas viss saistīts ar plašāko – Eiropas – fin de siècle kontekstu, kam raksturīga, gribētos teikt, eksplozīva rosība, kurā vēl nav nojaušami pavisam cita veida sprādzieni, ar ko bagāta turpmākā simtgade. Tas ir vēl “labais” modernisms – cik nevainīgas tagad šķiet tā depresijas un cinismi, un bailes no dekadences un pagrimuma. Kā jau noprotat, neesmu grāmatu vēl izlasījusi, tikai palasījusi, tāpēc detalizēti neņemos par to spriest. Tomēr izbrīnu izraisa tas, ka aprakstītajā Latvijas urbānajā kultūrā gan saredzēti latvieši, vācbaltieši, sievietes un homofili, bet nez kur paslēpušies krievi un ebreji. Bet gan jau pienāks arī viņu laiks.