Bertolts Brehts "Raksti par teātri. I sējums"

Bertolts Brehts

Raksti par teātri. I sējums

Berlīne un Veimāra: Aufbau-Verlag, 1964

Pagājis kāds laiks, kopš kādā Vācijas antikvariātā (attālināti) nopirku 7 nelielus Brehta sējumiņus ar rakstiem par teātri: grāmatas saņēmu līdz ar kartīti latviešu valodā – tā bija pateicība par iepirkšanos pie viņiem un par žurnāla izdošanu.

I sējuma teksti stipri sakņojas gan pagājušā gadsimta 20. gadu valodā, gan situācijā, tomēr lec acīs Brehta polemiskais spars, kas visai atšķiras no mūslaiku bālā korektuma. “Šodienas teātris, protams, nav paredzēts vīriešu publikai. Tas domāts .. vecākiem sieviešiem.” Tā laika publiku Brehts raksturo kā “pilnīgi amorfu, bet estētiskā ziņā – pārsteidzoši vienprātīgu”, tā “atstāj savu saprātu teātra garderobē līdz ar mēteli”; tiesa gan, iepretim kādiem jaunajiem skatītājiem, kas vēl teātrī nemaz nav nonākuši. Iespējams, ka “jaunā teātra” entuziasti viņa rakstītajā viegli saskatītu savu vēlmi pēc aktīva, “imersīva”, kā mēdz to saukt, skatītāja. Es nebūtu tik pārliecināts. Lai gan varētu būt tā, ka Brehtā es salasu to, ko pats saprotu, bet laižu gar ausīm to, ko neesmu jau sapratis, tomēr man šķiet, Brehts aicina uz attālumu starp skatītāju un aktieri, nodrošinot šoku (Schrecken), kas nepieciešams sapratnei. Tai pašā laikā acīmredzama ir arī Brehta tieksme novērsties no atsevišķa indivīda, lai darbotos ar notikumu, vēsturisko situāciju, un te, ja ir vēlēšanās, var saskatīt sava veida marksisma ietekmi. Tomēr, lai tas būtu kaut vai marksisms, Brehts neredz teātri ārpus kāda plašāka skatījuma, ja drīkst tā teikt. Tādēļ par nejaušu nevar uzskatīt viņa izmesto frāzi: “Teātra nākotne ir filozofiska.”