Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Donns
Cilvēks nav sala
Dzeja un “Lūgšanas un apceres ārkārtas gadījumos”
Sastādītāja: Anna Auziņa. Atdzejotāji: Aivars Eipurs, Edvards Kuks, Raimonds Ķirķis, Edvīns Raups, Gundega Šmite, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš. Tulkotājas: Ieva Lešinska, Anna Auziņa.
Rīga: Neputns, 2024
Nevaru nepiebilst – redaktors Arvis Viguls, un tas nav mazsvarīgi, redzot, cik daudzi un cik atšķirīgi profesionāļi te tiecas uz neiespējamo – savienoties vienā, lai latviešu valodā parādītos 16./17. gadsimta mijas angļu dzejnieka balss, kas līdz šim vairumu latviešu sasniegusi tikai caur slavenākās, XVII apceres tālīnām atbalsīm 20. gs. grāmatu virsrakstos: Zimmela “Cilvēks nav vientuļa sala” un Hemingveja “Kam skanēs zvans”. Ar to nu ir cauri. Pirmkārt, ar vientuļo salu: “Cilvēks nav sala, pilnīga par sevi; katrs ir daļa kontinenta, daļa pamata.” Otrkārt, “zvans skan tam, kurš domā, ka tas zvana viņam. [..] Ikviena cilvēka nāve deldē mani, jo esmu saistīts cilvēcē, un tāpēc lieki nejautā, kam zvana zvans; tas zvana tev”. Tas nu ir latviski pateikts, un tā tam tagad būs būt. Zanes Ernštreites izraudzītā tumši violetā vāku krāsa, ko izjūtu kā dziļi katolisku, un violetu ornamentu ieskautais autora portrets ar krusta auskaru un devīzi “Drīzāk miris nekā mainījies” liek gandrīz vai fiziski ciest līdzi protestantu karaļnama iegūtajam ģēnijam, bet Donnam to nevajag: “[..] Dievs vislabāk redz, ak dvēsele,/ Par ko es bēdājos, jo pats to lemj.”